Aliens

Eleisīnas mistērijas

Atrašanās vieta. Grieķija, pusstundu braucienā no Atēnām.

Vēsture. Kādreiz tas bijis senatnē viszināmākā mistiskā kulta centrs. Daļa pētnieku uzskata, ka svētnīca funkcionējusi ļoti ilgi – turpat vai 2000 gadu.
Pirmā mistiskā ceremonija notikusi XIV gs.pmē. (The Road to Eleusis, 38.lpp.) Turpmāk reizi gadā šo mistisko pieredzi izgāja ap 3000 cilvēku.
IV gs. to pēc kristiešu vēlmes slēdza. (The Road to Eleusis, 37.lpp.)
Tagad šī vieta ir sabrukusi.

Ceremonija. Mistērija norisinājās pēc ražas novākšanas. Vainagiem rotājušies, grieķi devās grandiozā gājienā no Atēnām uz Eleisīnu, rokās nesot lāpas un vārpu kūļus. Pēc ceremoijas (laikam bija arī teātra izrādes) svētki noslēdzās ar vērienīgām dzīrēm, kuru sastāvdaļa bija arī sekss.

Mistērija. Senatnē mistiskais kults bijis veltīts Dēmetrai un Persefonei. Saskaņā ar tradīciju auglības dieve Dēmetra nolaižas pazemes valstībā, lai atgrieztu dzīvībai savas meitas Persefones dvēseli (īsti šamaniska misija).
Reizi gadā septembrī svētceļnieki no visas Grieķijas ieradās Eleisīnā. Saskaņā ar leģendu tieši tur no zemes izlauzās kāds milzīgs spēks – dzīvā Persefone.
Svētceļojuma galamērķis bija Telestrions – majestātiski drūma Iesvētīšanas zāle. Zāles iekšienē slējās vesels kolonnu mežs, kas ietvēra centrālo telpu – sauktu par Anaktoronu. Tieši šeit ceremonijas laikā parādījās noslēpumains tēls, „žilbinoša gaismas mākoņa" ietverts. (The Road to Eleusis, 78.-79.lpp.) Ticīgi šo figūru uzskata par Persefoni, kas „atgriezusies uz zemes ar savu jaundzimušo dēlu, to ieņemot mirušo valstībā." (The Road to Eleusis, 37.lpp.)
Faktiski tas arī viss, kas skaidri zināms par šo mistēriju.

Antīkās slavenības par Eleisīnas mistēriju. Caur šo rituālu izgājusī simtiem tūkstošu cilvēku. Tostarp arī tādas antīkās slavenības kā Platons, Aristotelis un Sofokls. Viņi tomēr neatklāj mums mistērijas būtību, jo bija zvērējuši to turēt noslēpumā „zem nāves vai izraidīšanas bailēm." (The Long Trip, 83.lpp.)
Šā klusēšanas apgrūtinājuma dēļ mēs nezinām visas detaļas, taču daži svētceļnieki tomēr ir atstājuši detalizētākus aprakstus. No tiem seko, ka šāda pshodēliska pieredze bijusi tiem patiesi radikāli pārkārtojoša. Pēc ceremonijas tie kļuvuši pilnīgi par citiem cilvēkiem. Daudzi no viņiem apgalvo, kā pārstājuši baidīties nāves un kļuvuši gatavi dzīvei Tai Pusē.
Sofokls: „Lai trīskārt svētīti ir tie mirstīgie, kas aiziet Hadesā, redzējuši šos rituālus. Jo tikai viņus tur gaida īstenā dzīve. Visiem citiem tur – tikai ļaunums." (citēts no The Road to Eleusis, 10.lpp.)
Pindars, sengrieķu dzejnieks,apgalvo, ka ceremonija redzētais tagad ļaujot viņam ticēt esības bezgalībai. Pēc viņa vārdiem – Eleisīnas mistērija atklājusi viņam lielo dzīvības noslēpumu. (The Road to Eleusis, 77.lpp.) „Laimīgs ir tas, kas aiziet dobajā zeme, redzējis šos rituālus. Jo viņš zina dzīves beigas un tās cēlo sākumu." (citēts no Eleusis and the Eleusinian Mysteries, 285.lpp.)
Aristotelis apgalvo, ka Telestriona iekšā notikusi „īsta pieredze, nevis kaut kas samākslots." (The Road to Eleusis, 84.lpp.)
Svētceļnieks Sopatērs pavēsta, ka viņš redzējis shemati – „kādu formu vai tēlu, kas lidinājusies virs zemes." (The Road to Eleusis, 80.lpp.)
Platons laikam bijis visatklātākais, kad runājis par fantasmata - spokainām parādībām. (The Road to Eleusis, 10.lpp.)
Arī Pausānijs stāsta, ka apgaismoto zāle „piepildījusies ar spokiem." (The Road to Eleusis, 80.lpp.)
Pavisam izteiksmīgi bijuši svētceļnieku fizisko sajūtu apraksti: „Bailes, locekļu trīce, nelabums, reibonis un auksti sviedri. Tad sākušās pašas vīzijas. Tumšajās telpas piepeši parādījās spoks, zaigojošas gaismas ieskauts. Tas bija patiesi neredzēts skats... debesu un zemes robeža izkusa gaismas starā." (The Road to Eleusis, 37.lpp.)
Savukārt Cicerons teicis, ka Atēnas nav devušas pasaulei neko brīnišķīgāku un dievišķāku par Eleisīnas mistērijām.
Lasot šīs antīko slavenību rakstītās rindas, rodas iespaids, ka Eleisīnas mistērijas bijušas gan kas vairāk, nekā neizglītotu grieķu zemnieku muļķošana. Pie tam kulta centrs darbojās turpat vai 2000 gadu – arī tas varētu netieši liecināt par lietas nopietnību. Milonass savā grāmatā tā arī raksta, ka svētnīca tik ilgi varējusi pastāvēt tādēļ, ka tai „izdevās apmierināt pašas patiesākās un dziļākās cilvēciskās sirds vēlmes." (Eleusis and the Eleusinian Mysteries, 284.lpp.) Nu ko, varbūt patiešām arī tā...

Kas tad tur īsti ir? Arheologam Georgam Milonosam, tālajos 60.gados rakstot savu grāmatu tomēr nebija nekāda priekšstata kā tieši senie grieķu priesteri ko tādu varēja dabūt gatavu. Pēc svētceļnieku atstātajām piezīmēm izriet, ka uz viņiem vislielāko iespaidu atstājusi kāda vīzija. Tātad – tikšanās ar Pārdabisko.
Pētnieki sliecas uzskatīt, ka pazemes zālē tiešām notikusi apziņas izmainīšanās un kolektīva halucinācija. Tiek pieļauta iespēja, ka ievešanai transā tikusi izmantota kāda psihotropa viela.
Bostonas universitātes klasiskās filoloģijas profesors A.P.Raks kopā ar mikologu R.Gordonu Vasonu un LSD atklājēju Albertu Hofmani XX gs. 70.gados patērēja daudz laika un pūļu, lai atminētu Eleisīnas noslēpumu.
Pirmais, kam vērību piegriez pētnieki, bija tas, ka katram svētceļniekam pie ieejas svētnīcā bija jāizdzer „īpašs dzēriens kjukeon, kas bija mistērijas neatņemama daļa." (The Road to Eleusis, 81.lpp.)
Šī dzēriena sastāvdaļas aprakstītas Homēra himnā Dēmetrai, kas datēta ar VII gs.pmē. Pirmā acu uzmetienā tajā nav nekā halucinogēna: mieži (alfi), ūdens un piparmētra (glehon). (The Road to Eleusis, 81.lpp.) Tomēr Gordons Vasons labi zināja, ka mieži, tāpat kā citi graudaugi, kalpo par labu barotni sporiņjai – parazītsēnēm, kas satur halucinogēnos alkaloīdus. Tieši no šīs sēnes A.Hofmans pirmo reizi 1943.gadā arī sintezēja LSD. Lai pamatotu šo teoriju, Hofmanam bija nepieciešami divi gadi intensīvu laboratorisku pētījumu. Bija jau zināms, ka viduslaikos ar sporiņju inficēti rudzi tika uzskatīti par nāvīgu indi. Tad nu lūk Hofmans gribēja saprast, vai grieķu priesteri bija spējuši atdalīt halucinogēnos alkaloīdus no toksiskajām sastāvdaļām. Savos meklējumos tad viņš konstatēja, ka divi galvenie sporiņjas alkaloīdi ergonovīns un lizergīnskābes amīds (atšķirībā no indīgajiem alkaloīdiem ergotamīna un ergotoksīna) šķīst ūdenī. Tādejādi Hofmans secina: „Pieņemu, ka Senajā Grieķijā dzīvojošie cilvēki viegli varētu tikt galā ar uzdevumu atdalīt halucinogēnās vielas no īndīgajām sastāvdaļām. Un to var izdarīt ar parasta ūdens palīdzību." (citēts Hofmans The Road to Eleusis, 33.lpp.)
Mēs zinām, ka sengrieķu priesteri audzēja miežus un rudzus Dēmetrai par godu. Lai gan priesteri nepieciešamo narkotisko šķīdumu varēja pagatavot ar ūdens palīdzību, Hofmans uzskata, ka bijis vēl vienkāršāks veids. Savvaļas graudaugs Paspalum distichum (aug visā Vidusjūras baseinā) kalpo kā barotne vienam no sporiņjas veidiem – Claviceps paspali. Šajā sporiņjas veidā ir tikai halucinogēnie alkaloīdi, un to var lietot tieši – pulvera formā. Ir visai droši, ka ar laiku senie grieķi būtu varējuši uziet šo sēnītes eksistences veidu un būtu varējuši iegūt to bez kādas pārstrādes. Tomēr Hofmans šo iespēju piedāvā tikai kā varbūtību, un neapgalvo, ka tā tikusi izmantota, jo pilnīgi pietika ar iepriekšminēto iespēju.
Tātad Hofmans un Vasona uzdoto jautājumu atbild ar noteiktu „Jā!"
Pēdējās šaubas par to, ka senie grieķi misterijās izmantojuši halucinogēnas vielas, izzuda, kad tika uzieta arī atsauce antīkajos avotos. Klasiskā laikmeta Atēnās sacēlās liels skandāls, kad atklājās, ka daži dižciltīgie atēnieši sāka rīkot mistērijas pie sevis mājās. Šo starpā bija arī kāds Alkiviāds – tā laika spīdošs politiķis un karavadonis, reizē arī bezprincipu cilvēks (cik vērtīgs īpašību salikums politiķim!). Apsūdzēts Eleisīnas mistērijas profanācijā, 415.g.pmē. Alkiviāds bēga uz Spartu, tā izvairīdamies nāvessoda.
Šī vēsturiskā epizode mums nepārprotami norāda uz to, ka mistēriju fenomens var nebūt saistīts ar Telestriona zāli, bet gan pieejams ikkatrā vietā, kur pienācīgā veidā ir sagatavots kjukeons. Un atēniešu dzīves baudītāji bija sākuši to izmantot nereliģiskiem mērķiem.
Interesantin arī, ka Dēmetra vienā no vārdiem dēvēta par Erjusibe, kas burtiski nozīmē „sporiņja." (The Long Trip, 82.lpp.) Vienā no Dēmetrai veltītām himnām lasām, ka dieve valkā tumši violetas drēbes, t.i. nogatavojušās sporiņjas krāsā. (The Road to Eleusis, 9.plāksne)
Galu galā profesors Raks izdara kopsavikumu: „Gan es, gan mani kolēģi uzskatām, ka Elaisīnas mistērijas bijušas sava veida kolektīvas šamaniskas ceremonijas, kurās tai skaitā lietotas arī narkotikas." (Persephone's Quest, 160.lpp.)

Avoti.
R.Gordon Wasson, Carl A.P.Ruck, Albert Hoffman, „The Road to Eleusis: Unveiling the Secret of the Mysteries," Harcourt Brace Jovanovich, Ņujorka un Londona, 1978.g.
Paul Devereux, „The Long Trip: A Prehistory of Psychedelia," Penguin/Arkana, Ņujorka, 1997.g.
George Mylonas, „Eleusis and the Eleusinian Mysteries," Princeton University Press, 1969.g.
R.gordon Wasson, Stella Kamrisch, Jonathan Ott, Carl A.P.Ruck, „Persephone's Quest: Entheogens and the Origins of religion," Yale University Press, Ņūhavena un Londona, 1986.g.)

Saites.
Senā Grieķija.
Sengrieķu mitoloģija.