Epidemioloģija
Epidēmia + logos ("mācība" - grieķu val.).
Zinātne, kas pētī infekcijas slimību izcelšanās un izplatīšanās likumus cilvēku kolektīvā, kā arī pasākumus to novēršanai un apkarošanai, izstrādā šo slimību profikakses un likvidēšanas metodes.
Izšķir vispārīgo epidemioloģiju, kas pētī epidēmijas procesu vispārīgās likumsakarības, galveno un papildu virzošos spēkus, un speciālo epidemioloģiju, kas pētī šos jautājumus attiecībā uz atsevišķām infekcijas slimībām.
Galvenā epidemioloģijas pētīšanas metode ir epidemioloģiskā izmeklēšana, kas ļauj atklāt infekcijas slimības rašanās cēloni, noteikt ārējās vides faktoru nozīmi epidēmiskā procesa attīstībā u.tml. Tā izmanto arī vēsturisko, statistisko, mikrobioloģisko, imunoloģisko, eksperimentālo u.c. metodes.
Vēsture. Epidemioloģijas pirmsākumi meklējami jau senatnē: III-IV g.tk.pmē. aprakstītas atsevišķas infekcijas slimības.
I g.tk.pmē. Hipokrāts sniedza sistemātisku epidēmiju aprakstu un mēģināja tām rast izskaidrojumu.
XVI gs. itāļu ārsts Dž.Frakastoro pirmais mēģināja izveidot epidēmiju rašanās teoriju un izvirzīja hipotēzi par dzīva ierosinātāja nozīmi infekciju slimību izcelsmē.
Pavērsienu epidemioloģijas attīstībā izdarīja angļu ārsta E.Dženera veiksmīgais mēģinājums 1796.gadā, cilvēkam iepotējot govju bakas, lai pasargātu viņu no saslimšanas ar cilvēku bakām.
Zinātniskās epidemioloģijas attīstība sākās XIX gs. beigās, kad tika atklāti daudzu infekcijas slimību ierosinātāji.
Saites.
Infekcijas slimības.
