Etnogrāfijas muzeji
Zinātniska iestāde, kas vāc, apkopo, glabā, pētī un popularizē materiālus par tautu kultūru, sadzīvi, sociālajām attiecībām un sabiedrisko iekārtu.
Vēsture. Pirmie muzeji ar etnogrāfiskajām kolekcijām darbojas kopš XVII gs. Pazīstamākie no tiem ir Ašmola muzejs Oksfordā (dibināts 1683.g.) un Britu muzejs Londonā (dibināts 1753.g.), un to ekspozīcijas aptvēra daudzas nozares.
XIX gs. Eiropā tika nodibināti daudzi jauni etnogrāfijas muzeji - Prāgā (1818.g.), Pēterpili (Romjanceva muzejs, 1831.g., eksponētas Okeānijas un Tālo Austrumu tautu kolekcijas), Leipcigā (1869.g.), Budapeštā (1872.g.), Berlīnē (1886.g.), Stokholmā (1891.g.), kā arī muzeji, kuros apvienotas etnogrāfiskās un arheoloģiskās kolekcijas - Leidenē (1837.g.), Minhenē (1868.g.), Hamburgā (1879.g.). 1867.gada Viskrievijas etnogrāfiskās izstādes Maskavā materiālus izmantoja Daškova muzeja dibināšanai, kurš specializējās Krievijas impērijas tautu etnogrāfijā.
XIX gs. 1.pusē Krievijā no Kuntskameras tika atdalīts Āzijas muzejs (1818.g.) un Ēģiptes muzejs (1825.g.). 1836.gadā uz kuntskameras fondu bāzes nodibināja Etnogrāfijas muzeju, kurā tika glabāti etnogrāfiskie materiāli par Krievijas Eiropas daļā, kā arī Rietumeiropā dzīvojošām tautām. 1878.gadā, apvienojot Etnogrāfijas muzeju un Anatomijas muzeju, izveidoja Antropoloģijas un etnogrāfijas muzeju, kam 1879.gadā nodeva daļu Āzijas muzeja un Ēģiptes muzeja fondu.
Etmnogrāfijas muzejus izveidoja arī citās Krievijas impērijas pilsētās: Viļņā (1856.g.), Irkutskā (1872.g.), Vladivostokā (1890.g.), Rīgā (1895.g.), Tērbatā (1909.g.),
XX gs. kļuva populāri brīvdabas muzeji. Tādi tika izveidoti Arnemā (1912.g., Nīderlande), Arizonā (1924.g., ASV) u.c. 1924.gadā, izmantojot Rumjanceva un Daškova muzeju kolekcijas, tika izveidots PSRS tautu muzejs Maskavā. No 1928.gada darbojas Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, no 1954.gada - Ventspils Vēstures un jūras zvejniecības brīvdabas muzejs.
1934.gadā Pēterpilī atvēra PSRS tautu etnogrāfisko muzeju.
Kopš 1957.gada darbojas Igaunijas muzejparks Tallinā, kopš 1965.gada Tautas sadzīves muzejs pie Kauņas (Lietuva),
Lielākie antropoloģijas, arheoloģijas un etnogrāfijas muzeji ir Cilvēka muzejs Parīzē (1937.g.) un Nacionālais muzejs Otavā (1957.g.).
Etnogrāfijas muzeji pasaulē.
Ašmola muzejs Oksfordā. 1683.g.
Britu muzejs Londonā. 1753.g.
Cilvēka muzejs Parīzē. 1937.g.
Lindena muzejs Štutgartē. Viens no lielākajiem etnogrāfiskajiem muzejiem pasaulē.
Nacionālais muzejs Otavā. 1957.g.
Skansena etnogrāfiskais parks Stokholmā. 1891.g.
Vīnes etnogrāfiskais muzejs. Tajā glabā acteku dāvanu Kortesam – ketcalputna spalvu galvassega, kuru tie dāvāja 1519.gadā Verakrusā.
Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs Rīgā. Tā organizēšana sākās 1924.gadā. 1927.gadā pēc izglītības ministra J.Raiņa pieprasījuma muzejam piešķīra 70 ha zemes Juglas ezera krastā. 1928.gadā uzstādīja pirmo senceltni - "Rizgu" riju. Muzeja teritoriju iedalīja 4 sektoros atbilstoši kultūrvēsturiskajiem apgabaliem - Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale. Materiālo kultūru reprezentēja viena latviešu zemnieku sēta ar atbilstošu iekārtojumu. 1932.gadā, kadmuzeju atklāja apmeklētājiem, bija uzstādītas un iekārtotas 6 celtnes (5 no Vidzemes), bet 1939.gadā pavisam 40 objektu pārstāvēja visus novadus.
1982.gadā 97 ha platībā bija izvietoti 87 dažādi objekti ar apmēram 3000 eksponātiem. Pārvestas un iekārtotas Latgales un Vidzemes podnieku, Vidzemes audēju un kokapstrādātāju ēkas, kalves, lībiešu zvejnieku un krievu vecticībnieku sētas, tādējādi raksturojot arī citu Latvijas etnisko un sociālo slāņu materiālo kultūru.
Muzeja fondos bija 51 592 glabāšanas vienības. Tā kā muzejs ir vecākais tāda veida muzejs bijušās PSRS teritorijā, tad tā iekārtošanas pieredze krievpadomju okupācijas laikā izmantota, lai iekārtotu līdzīgus muzejus Igaunijā, Ukrainā, Gruzijā.
