Ēters, pasaules
Hipotētiska starpvide kosmosā, kurā izplatās gaisma un ko līdz XX gs. sākumam izmantoja dabā pastāvošo mijiedarbību izskaidrošanai.
Vēsture. Antīkajā dabas filozofjā un fizikā ēters bija viens no 5 kosmosa elementiem - uguns, ūdens, gaiss, zemes un ēters.
XVII gs. filozofi materiālisti, mehānistiski skaidrodami pasaules uzbūvi, ēteram ierādīja galveno vietu - to uzskatīja par atomu saistītāju un kosmosu aptverošu vidi, taču ētera īpašības konkretizētas netika.
XVII gs. beigās - XVIII gs. 1.pusē ētera īpašības tika raksturotas kā ķermeņu elektriskie, magnētiekie un gravitācijas spēki. Arī siltuma un gaismas parādību cēlonis tika meklēts ētera pārvērtībās.
Noskaidrojoties masas un enerģijas nezūdamības likumiem, nepieciešamība fizikālo parādību skaidrojumā izmantot visu aptverošo nemateriālo ēteri pakāpeniski zuda.
Ētera hipotēze atkal atdzima XIX gs. elektromagnētiskam teorijā, kur ēters tika uzskatīts par vidi, kas ietver elektrizētus un magnētiskus ķermeņus. Ar ēteru kā atskaites ķermeni saistīja priekšstatus par absolūto telpu un uzskatīja, ka ēterā izplatās elektromagnētiskie viļņi, gaisma.
Maikelsona-Morlija eksperiments. Speciālie eksperimenti XIX gs. beigās un XX gs. sākumā, piemēram, Maikelsona-Morlija eksperiments, nekonstatēja Zemes kustību attiecībā pret iedomāto ēteru, tādēļ teorija bija jāpārskata. Eksperimentā bija jānosaka Zemes kustības ātrums cauri iedomātajam ēteram. liecināja par ētera neesamību pasaules telpā.
Eksperimenta rezultātā radās jauni priekšstati par gaismas dabu un tās izplatīšanos.
Mūsdienu fizikā ētera jēdzienu vairs nelieto un dabā pastāvošo elementārdaļiņu mijiedarbības izskaidro kvantu lauka teorijā. No veciem laikiem palicis tikai teiciens - "Iziet ēterā."
