Es
Filozofijā subjekta pašapziņas identitāte un vienība, personības pamatstruktūra attiecībās ar citām personībām (tu, mēs), cilvēka ķermeņa un gara vienības izteiksme.
"Es" problēmā nosķirami 3 aspekti:
1. aspekts. "Es" identitāte - individuālitātes un tās struktūras saglabāšanās un reproducēšanās, apstākļiem mainoties. Šī likumsakarība nosaka indivīda psihes dzīves vienību, pēctecību un atzīst cilvēka "es" atkarību no tā bioloģijas, bet galvenokārt no tā sociālā pamata;
2.aspekts. "Es" subjektivitāte - sevis pretstatīšana apkārtējai pasaulei un apziņas kontinuitātes apzināšanās. šajā nozīmē "es" ir princips, kas regulē indivīda psihisko dzīvi, viņa pašapziņu - psihisko procesu kopumu, kuros indivīds apzinās sevi kā darbības subjektu;
3.aspekts. Noteiks "es" tēls, personības priekšstats par sevi. "Es" tēls noved personības identitāti un subjektivitāti līdz pabeigtībai un koriģē tās izturēšanos. Savs "es" ir cilvēkam, kurš pastāvīgi kontrolē savu rīcību un parāda vispusīgu iniciatīvu.
Ideālistiskā filozofija nesaskatīja cilvēka "es" konkrēti vesturisko, darbisko pamatu, inetrpretēja "es" kā ideālu principu, tāpēc "es" problēma nereti kļuva par ideālistisko uzskatu sistēmas izejpunktu. R.dekarta filozofijas "es" ir domājošās substances daļa, savu patstāvību apliecinošs racionālās izziņas pirmsākums. J.G.Fihtes filozofijā "es" ir substance, absolūti radošs princips, kas atzīst visu esošo par savu "ne-es." personības darbības sašķelšanos, atsvešināšanos un sava "es" zaudēšanu antagoniskā šķiru sabiedrībā izkropļoti atspoguļoja dažādas irracionālas mācības.
Saites.
Filozofija un filozofi.
