Ergonomika
Ergon ("darbs" - grieķu val.) + nomos ("likums" - grieķu val.).
Zinātnes nozare, kas kompleksi pētī cilvēka (cilvēku grupu) darba procesā, lai izstrādātu metodes optimālu darba apstākļu radīšanai.
Vēsture. Terminu radījis poļu dabaspētnieks V.Jastšembovskis 1857.gadā.
Kā pastāvīga zinātne attīstījās kopš XX gs. vidus.
1949.gadā angļu zinātnieku grupa noorganizēja Ergonomikas pētniecības biedrību.
Cilvēku un tā ražošanas darbības vidi ergonomika aplūko kā komplicētu sistēmu. Ergonomikas pētījumu objekts ir sistēma "cilvēks un mašīna," tās komponentu mijiedarbība. Ergonomikas uzdevums ir noteikt sistēmas optimālas funkcionēšanas kritērijus. Tā risina tehniski sarežģītu priekšmetu ražošanas problēmas, projektē ZTR procesu optimālu, cilvēka individuālajām un kopīgām iespējām atbilstošu norisi. Ergonomika apvieno konsekventā zinātnes sistēmā sociālās psiholoģijas, fizioloģijas, darba higiēnas, darba organizācijas, kibernētikas u.c. zinātniskus ieteikumus.
Plaši tiek izmantotas mākslin ieciskās konstruēšanas un estētikas atziņas. 1961.gadā nodibināja Starptautisko ergonomikas asociāciju, kurā ir vairāk nekā 30 valstis. Iznāk startautiskais žurnāls "Ergonomics" (no 1957.gada Lielbritānijā).
Sociālā ergonomikas zinātne cilvēku aplūko ne tikai kā strādātāju, bet arī kā radošu personību. Ergonomikas problēmas tiek risinātas ne tikai no darba ražīguma un efektivitātes kāpināšanas, bet arī no cilvēka darba drošības un ērtuma, ilgstošu darbaspēju un veselības saglabāšanas, harmoniskas attīstības viedokļa.
Saites.
Cilvēkfaktors.
