Elektronu un jonu optika
Fizikas nozare, kas pētī elektronu un jonu kūļu veidošanos, noliekšanos un fokusēšanos elektriskajā un magnētiskajā laukā un elektromagnētiskā attēla veidošanos, elektronu un jonu kūļiem mijiedarbojoties ar vielu.
Elektronu un jonu optiku iedala ģeometriskajā un fizikālajā. Likumsakarības, kas ir spēkā šai optikā, ir analoģiskas gaismas optikas likumsakarībām, piemēram, elektronu un jonu optikā lieto laušanas koeficienta jēdzienu'elektronu un jonu optikas sistēmām raksturīga aberācija.
Elektronu un jonu optikas iekārtas sastāv no elektronu vai jonu avota (elektronu lielgabals), noliecošās un fokusējošās sistēmas (elektronu lēcas, elektronu spoguļi, elektronu prizmas) un reģistrējošās daļas (luminiscējošs ekrāns, fotoplate). Balstoties uz elektronu un jonu optiku, tirk konstruēti elektronu mikroskopi, elektronoptiskie pārveidotāji, elektronstaru lampas, elektronu projektori, jonu mikroskopi, jonu projektori.
Ģeometrisko elektronu un jonu optikas teorētiskos pamatus 1834.gadā izstrādāja īru fiziķis un matemātiķis V.R.Hamiltons. Viņš atklājis, ka pastāv analoģija starp gaismas staru kūļa ceļu optiski nehomogēnā vidē un daļiņu trajektorijā magnētiskajā un elektriskajā laukā. Fizikālās elektronu un jonu optikas pamatā ir franču fiziķa L.V. de Brojī hipotēze, ka elektronam piemīt arī viļņējādas īpašības (de Brojī vilnis, 1924.g.). Pirmā elektronu un jonu optikas ierīce - elektronstaru lampa izveidota 1897.gadā, to paveica vācu fiziķis K.F.Brauns.
Saites.
Fizika un fiziķi.
