Empiriokriticisms
Empeiria ("pieredze" - grieķu val.) + kritikē ("spēja stšķirt," "kritika" - grieķu val.).
Subjektīvā ideālisma virziens, pozitīvisma paveids XIX gs. beigās un XX gs. sākumā.
Galvenie pārstāvji - E.Mahs un R.Avenāriuss. Empiriokriticisma jeb mahisma pamatideja - subjektīvā un objektīvā nešķiramā vienība jeb principiālā koordinācija. Tas atzīst, ka viss eksistējošais ir sajūtas, to fizikālie un psihiskie kompleksi, kas nav šķirami viens no otra. izziņas procesā nav iespejams gūt zināšanas par objektīvo realitāti, iziet ārpus pieredzes. Empiriokriticisms izvirza priekšstatu par tīro pieredzi kā neitrālu realitāti, kas nav ne materiāla, ne ideāla. Uzskatot domāšanas ekonomijas principu par izziņas pamatlikumu, empiriokriticisms cenšas attīrīt pieredzi no matērijas (substances), cēlonības, nepieciešamības u.c. filozofiskām kategorijām un saista to ar introjekcijas kritiku.
Empiriokriticisma paveidi.
Empiriomonisms. Izstrādājis A.Bogdanovs. Tā pamatā ir subjektīvi ideālistisks uzskats par juteklisko pieredzi, tās psihisko un fizisko elementu ģenētisko saistību, kas ietver "elementu" haosu, cilvēka psiholoģisko un fizioloģisko pieredzi, kā arī sociāli organizēto pieredzi, kura veidojas no atsevišķu indivīdu pieredzes. Empiriomonisms pārspīlēja zināšanu relatīvo raksturu, ideālistiski aplūkoja sabiedrību un izvirzīja sabiedrības esamības un sabiedriskās apziņas identitātes principu.
Empiriosimbolisms. Izstrādājis P.Juškevičs. Subjektīvi ideālistiska un agnostiska mācība kas atzīst, ka sajūtas un domāšanas konstrukcijas (arī filozofiskās kategorijas) ir simboli, nevis materiālās pasaules atspoguļojums. Vienīgā realitāte ir pieredzes simboli, kas sakārto tieši doto informāciju.
Saites.
Pozitīvisms.
