Elektrotehnika
Zinātnikas un tehnikas nozare, kas saistīta ar elektromagnētisko parādību praktisko izmantošanu.
Šaurākā nozīmē elektrotehnika aptver jautājumu loku, kas saistīti galvenokārt ar enerģijas pārvēršanu no citiem veidiem elektriskajā, kā arī atpakaļ citos nepieciešamajos enerģijas veidos, elektriskās enerģijas pārveidi un sadali, par patstāvīgām nozarēm nošķirot tās, kurās šīs parādības tiek izmantotas informācijas pārveidošanai un pārvadei (akaru tehnika, automātika, telemehānika, skaitļošanas tehnika u.c.). Ar elektrotehniku cieši saistītas arī elektrofizika, magnetohidrodinamika, elektrotehnoloģija (materiālu iegūšana, apstrāde un to īpašību mainīsana, izmantojot elektromagnētiskās parādības) u.c. zinātniskās un tehniskās nozares. Elektrotehniskās iekārtas lieto praktiski visās cilvēces darbības nozarēs.
Vēsture. Atsevišķi pētījumo elektrotehnikā tika veikti jau XVIII gs. - B.Franklins, M.Lomonosovs, Š.O.Kulons u.c. Par pastāvīgu nozari elektrotehnika attīstījās XIX gs., kad gadsimta sākumā tika radīti pirmie galvaniskie elementi, kas spēja dot nepārtrauktu strāvu (A.Volta), veikti daudzi eksperimenti, kā arī formulēti elektromagnētisko parādību galvenie likumi un sakarības - V.Petrova, H.K.Ersteda, A.M.Ampēra, G.S.Oma, M.Faradeja, Dž.Henrija, Dž.P.Džoula, E.Lenca, G.R.Kirhofa, Dž.K.Maksvela u.c. darbos.
XIX gs. vidū tika radītas pirmo elektrisko mašīnu konstrukcijas, bet XIX gs. 2.pusē sāka veidoties elektrotehnikas rūpniecība un līdz ar to sākās elektriskās enerģijas izmantošana apgaismosanā, transportā, metalurģijā un metālu termiska apstrādē, tika uzbūvētas pirmās elektropārvades līnijas, transformatori - B.Jakobi, P.Jabločkova, A.Lodigina, T.A.Edisona, M.Deprē, V.Sīmensa u.c. darbi.
Elektrotehnikas attīstībai būtiska bija vienkāršās un ekspluatācijā drošās trīsfāžu asinhronās mašīnas izveidošana, trīsfāžu transformatoru un elektropārvades līniju būvēšana - N.teslas u.c. darbi, kompleksi šos jautājumus atrisināja M.Doļivo-Dobrovoļskis. Elektriskās enerģijas, kā arī tās radīto automatizācijas iespēju izmantošana ļāva XX gs. radikāli pārkārtot rūpniecību, panākt tās strauju attīstību un darba ražīguma kāpinājumu. XX gs. zinātniki tehniskais progress nebūtu iespējams bez elektrotehnikas attīstības.
Elektrotehnika aptver elektrostaciju, elektrisko tīklu un energosistēmu, elektrisko mašīnu, elektrisko aparātu, pārveidotāju, elektriskās piedziņas, elektrotehnisko materiālu, kā arī augstsprieguma tehnikas, mērīšanas un gaismas tehnikas, elektrotehnoloģijas u.c. nozaru teorētiskos pētījumus.
Elektrotehnikas teorijas pamatā ir Maksvela vienādojumi un to izmantošana konkrētos apstākļos. Teorētiskā elektrotehnika pētī procesus, kas kopīgi visām vai daudzām iekārtām, kurās izmanto elektromagnētiskās parādības. Tās sastāvdaļas ir elektrisko ķēžu un elektromagnētiskā lauka teorija.
Elektrisko ķēžu teorijā izmanto no Maksvela vienādojumiem izrietošos Kirhofa likumus elektriskajai ķēdei un no tiem iegūtās aprēķinu metodes, kas ļauj ievērot konkrēto uzdevumu specifiku. ķēžu teorijas matemātiskais aparāts saistīts galvenokārt ar algebrisko un diferenciālvienādojumu sistēmu risināšanu, tacu tajā jāizmanto arī kompleksā mainīgā funkciju teorija, svārstību teorija u.c. matemātiskās un fizikālās teorijas.
Elektromagnētiskā lauka teorijā jārisina galvenokārt parciāli diferenciālvienādojumi, izmanojot attiecīgās matemātiskās metodes.
Elektrotehnika Latvijā. Elektrotehnikas izmantošana un attīstība Latvijā sākās XIX gs. 70.gados. Atsevišķi pētījumi Rīgas Politehnikumā elektrotehikā tika veikti jau XIX gs. - A.teplers, E.Arnolds u.c. Vēlāk tie notika LU Mehānikas fakultātē. Krievpadomju laikā pētījumi notika galvenokārt LPSR ZA Fizikāli enerģētiskajā institūtā un Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultātē.
