Elektrifikācija
Elektr[ība] + facere ("darīt" - latīņu val.).
Pasākumu sistēma, kuras rezultātā tautas saimniecībā un sadzīvē plaši tiek ieviesta elektriskās enerģijas ražošana un izmantošana.
E;ektrisko enerģiju izdevīgi ražot centralizēti lieljaudas elektrostacijās, kas ar augstsprieguma tīkliem apvienotas energosistēmās. Elektrifikācijas līmeni konkrētā reģionā nosaka ražotās un patērētās elektriskās enerģijas daudzums. Elektrifikācija veicina dabisko enerģētisko resursu optimālu izmantošanu, ir nepieciešama ražošanas mehanizācija un automatizācija, sekmē ražotājspēku racionālu izvietošanu, darba ražīguma palielināšanos, uzlabo iedzīvotāju sadzīves apstākļus. Elektrifikācija ir nozīmōga ZTP sastāvdaļa.
Vēsture. Elektrifikācijas rezultāts attiecināms uz XIX gs.beigām, kad tika radīti elektriskie ģeneratori elektriskās enerģijas ražošanai un apgūta tās pārvade lielos attālumos.
1879.gadā Pēterpilī uzbūvēja TES tilta apgaismošanai Ņevas prospektā.
Pasaulē pirmo TES centralizētai elektrības ražošanai uzbūvēja T.A.Edisons 1882.gadā Ņujorkā.
