Ērkšķogas, ērkšķogu ģints
Grossularia. Ribes uva-crispa.
Jāņogu dzimtas ģints.
Ap 50 sugām, Latvijā 5 sugas. Pasaulē ap 1500 šķirnēm, kas pēc izcelsmes pieder 2 grupām. Eiropas tipa šķirnes izaudzētas no Eiropas ērkšķogas Grossularia reclinata, kas Latvijā aug arī savvaļā.
Daudzgadīgs ogulājs, kas izsenis jau pazīstams no Eiropas līdz Indijai, aug arī Amerikā. Līdz 1,5 m augsti krūmi, parasti ar ērkšķiem. Lapas veselas vai daivainas. Ziedi pa vienam vai ķekaros, zaļgani vai iesārti. Ogas zaļas, dzeltenas, sārtas, purpursarkanas vai gandrīz melnas. savvaļā Ziemeļamerikā, Eiropā, Āzijā. Lielākās plantācijas kultivē Lielbritānijā, Nīderlandē, Krievijā, Beļģijā, Francijā. Ir agrākas un vēlākas šķirnes, arī ogu izmēri ir dažādi.
Ērkšķogas pavairo ar noliektņiem, pieraušņiem, koksnainiem un lapainiem spraudeņiem. Audzē saulainā, no valdošiem vējiem pasargātā vietā. Piemērotas dziļi sastrādātas smilšmāla un mālsmilts augsnes. Stāda 1-1,25 x 2-3 m atstatumā. Ik gadus dod N, K, P minerālmēslus pa 12 g/kvm tīrvielas, ik pēc 2-3 gadi - organiskos mēslus 5-6 kg/kvm.
Vēsture. Anglijā tās savā dārzā audzēja pat karaliene Elizabete un tās sauca par "zosu ogām," jo tur tās saberztas pasniedza ar zosu, pīļu un medījuma gaļu.
No Anglijas ērkšķogas nonāca Nīderlandē, kur tās sāka sālīt un likt pie gaļas. Vācijā no ērkšķogām mēģināja raudzēt vīnu.
Aktīvākie ērkšķogu selekcijā bija briti un nīderlandieši.
Latvijā sākotnēji ērklšķogas parādījās muižu dārzos. Lielākoties tās tika ievestas no Vācijas un Krievijas.
Aktīvi tās Latvijā sāka audzēt XIX gs., lai gan Eiropā to darīja jau dažus gadsimtus agrāk.
Mūsdienās Latvijā ar ērkšķogu selekciju nodarbojas Dārzkopības institūta speciālisti, zināmākie speciālisti ir Jānis un Aivars Šterni (šķirne "Kuršu dzintars" ar lielām un dzeltenām ogām, u.c.) un Arvīds Vīksne (šķirne "Avenīte" ar izteikti saldām, tumšām ogām). Sarmīte Strautiņa radījusi šķirni bez ērkšķiem "Rita."
Grossularia reclinata. Eiropas tipa šķirnes izaudzētas no šīs Eiropas ērkšķogas, kas Latvijā aug arī savvaļā. Ogas lielas, labas kvalitātes, bet slimo ar miltrasu.
Amerikas ērkšķoga (Grossularia hirtella) un Misūri ērkšķoga (Grossularia missouriensis) - no šīm divām izveidotas Amerikas tipa šķirnes. Ogas sīkākas, zemākas kvalitātes, bet izturīgas pret miltrasu.
Ērkšķogas Latvijā. Latvijā audzē hibrīdiskās ērkšķogu šķirnes, kas iegūtas krustojot abu minēto tipu šķirnes: rajonētas šķirnes "Lepalvalio" ("Lepas slava"), "Kuršu dzintars," "Pārsla," "Koknese," "Veldze." Labos apstākļos ražība 20-25 t/ha. Stādījums ražo 20-25 gadus, ir viena no vērtīgākajām un ātraudzīgākajām ogu kultūrām. Ražo 2.-3.gadā pēc stādīšanas.
Ēšana. Ērkšķogas satur 8-11% cukuru, 1,2-1,7% organisko skābju, ~0,9% pektīnvielu, Fe, P.
Ogas ir vērtīgs C (~50 mg%), E vitamīna, karotīna, cinka un folijskābes avots. Tās sekmē vielmaiņas procesus un ir garšīgas. Lielākais šo ogu plus - to sastāvā ir šķiedrvielas (jo biezāka miza un vairāk sēkliņu - jo vairāk šķiedrvielu). Satur arī daudz pektīna, tas veicina ievārījuma sabiezēšanu.
Svaigas, pievieno kokteiļiem, sablenderē, saldē ziemai, gatavo ievāījumus.
Ērkšķogu kaitēkļi. Latvijā ērkšķogām visvairāk kaitē jāņogu zāģlapsenes (Pteronidea ribesi) un ērkšķogu gaiškāju zāģlapsenes (Pristiphora pallipes) kāpuri. Atsebvišķiem dzinumiem vai visam krūmam kāpuri grupās apgrauž visas lapas, atstājot neskartus lapu kātus. Jauno dzinumu galus, lapas un lapu kātus bojā jāņogu mazā (Aphis grossulariae). Bojāto dzinumu lapas sačokurojas un pārstāj augt. Lapas apgrauž ogu krūmu (Pandemis ribeana) un vēlais lapu tinējs (Exapate congelatella).
Ērkšķogu slimības. Latvijā postīgākā ērkšķogu slimība ir ērkšķogulāju Amerikas miltrasa, ko ierosina miltrasas sēne Sphaerotheca mors-uvae. Ziedēšanas laikā vai tūlīt pēc ogu aizmešanās uz jaunajam lapām, viengadīgiem dzinumiem un ogām rodas balta, irdena apsarme, kas pakāpeniski kļūst blīva, tūbaina, pelēkbrūna. Inficētās lapas čokurojas, dzinumi izliecas, slikti aug, nenobriest un ziemā apsalst. Bojātās ogas sīkas, mazvērtīgas, priekšlaikus nobirst. Ērkšķogas bojā arī ogulāju iedegas, ogulāju lapu sīkplankumainība un ogulāju kausiņrūsa.
Saites.
Jāņogu dzimta.
Kultūraugi.
