Bioģeocenozes, bioģeocenoloģija
Bio + geo + koinos ("kopīgs" - grieķu val.).
Viendabīga vidēja lieluma ekosistēma (mezoekosistēma), kura ietilpst biocenoze un tās eksistencei nepieciešamā vide - ekotops.
Bioģeocenozes jēdzienu biežāk lieto mežzinātnē, pētījot meža relatīvās stabilizācijas stadijas, cilvēka ietekmi uz mežu un galveno biocenozes komponentu maiņu pēc kokaudzes nociršanas vai nopostīšanas. Uz meža bioģeocenožu tipoloģiju balst;as nozīmīgāko mežsaimniecības pasākumu plānošana un veikšana.
Bioģeocenoloģija. Zinātne par bioģeocenozēm un to kopumu - biosfēru.
Pētī bioģeocenozes uzbūvi, sugu savstarpējas attiecības, vielu un enerģijas maiņu bioģeocenozē, bioģeocenozes stabilitātes mehānismus. Tās uzdevums ir biocenožu pētīīšana kopsakarā ar neorganisko vidi (biotopu).
Izveidojusies XX gs. 1.pusē PSRS. 1940.gadā to izstrādājis V.Sukačovs, kas formulēja bioģeocenoloģijas teorētiskos un praktiskos uzdevumus, novirzienus. Īpaši svarīgi bijuši V.Sukačova vadībā veiktie mežu bioģeocenožu pētījumi.
Galvenā bioģeocenoloģijas problēma - vispusīgi izpētīt bioģeocenozes, lai palielinātu to bioloģisko produktivitāti (A.Tenslijs Lielbritānijā; K.Vilijs, E.Odums ASV).
Pētījumos lieto eksperimentus, matemātiskās metodes, piemēram, matemātisko analīzi, matemātisko modelēšanu. Bioģeocenoloģija cieši saistīta ar dabas resursu racionālu izmantošanu, dabas aizsardzību.
Saites.
Ekosistēmas.
Ekotopi.
