Entropija
En ("iekšpus," "uz iekšpusi" - grieķu val.) + tropē ("pagrieziens," "pārvērtība" - grieķu val.).
Apzīmējums - S.
Mērvienība SI sistēmā - J/K.
Fizikā tas ir viens no lielumiem, kas raksturo kāda ķermeņa vai ķermeņu sistēmas siltumstāvokli. Iekšējo stāvokļu mērs, raksturo sakārtojuma pakāpi.
Termodinamiskā stāvokļa funkcija, kas raksturo spontānu procesu virzienu adiabātiskās sistēmās. Šādās sistēmās notiek tikai tādi procesi, kuros entropija nemainās (atgriezeniskie procesi) vai palielinās (neatgriezeniskie procesi). Līdzsvarprocesā entropijas maiņa dS ir vienāda ar sistēmai pievadītā siltuma daudzuma dQ attiecību pret sistēmas termodinamisko temperatūru T : dS = dQ/T. Termodinamiskā līdzsvara apstākļos sistēmas entropija ir maksimāla.
Entropijas absolūto vērtību nosaka pēc Trešā termodinamikas likuma, saskaņā ar to par entropijas atskaites sākumpunktu pieņem S0 = 0, ja T = 0 K.
Sistēmas sakārtotības mērs - jo mazāka kārtība, jo lielāka entropija. Tas arī enerģijas daudzums, kas nav pārvēršams darbam lietderīgā enerģijā.
Visos procesos, kas notiek slēgtā sistēmā, entropija vai nu pieaug (neatgriezeniski procesi) vai paliek nemainīga (atgriezeniski procesi).
Vēsture. Entropijas jēdzienu ieviesa vācu fiziķis R.Klauziuss 1865.gadā, lai matemātiski formulēti Otro termodinamikas likumu.
Statistiskajā fizikā entropija saistīta ar Termodinamisko varbūtību. Šo saistību pirmo reizi formulējis austriešu fiziķis L.Bolcmanis 1872.gadā. Entropiju var interpretēt kā sistēmas sakārtotības mēru: jo mazāka sistēmas sakārtotība, jo lielāka tās entropija, piemēram, dimanta entropija ir divas reizes mazāka nekā grafīta entropija.
Melnā cauruma entropijas formula – to 1974.gadā izskaitļoja Stīvens Hokings. Melnā cauruma entropiju var nolasīt uz tā horizonta. Melnā cauruma horizonta laukums ir melnā cauruma entropijas mērs. Tam liela nozīme pasaules hologrāfiskās uzbūves skaidrojumos.
