Elektromobīļi, elektroauto
Ar elektroenerģiju darbināmi automobīļi, automobīļi ar autonomu elektropiedziņu.
Par elektromobīļu enerģijas avotu var izmantot akumulatoru baterijas, elektroķīmiskos ģeneratorus. Strāva (parasti līdzstrāva) darbina elektromotorus, kas iebīvēti dzenošajos riteņos vai transmisijā. Ir konstruēti arī hibrīdie elektromobīļi, kuros elektrisko enerģiju ražo vai papildina iekšdedzes motors, kas strādā izdevīgā maztoksiskā režīmā.
Elektroautomobīļi ir vienkāršas konstrukcijas, praktiski nepiesārņo atmosfēru, darbojas bez trokšņa. To plašu lietošanu kavē nelielais darbības rādiuss (60-150 km) un ierobežotais ātrums (50-100 km/st.).
Vēsture. 1835.gadā pirmo reizi vēsturē skots Roberts Andersons izstādē stādīja priekšā paša izgudroto elektroauto ar vienreiz lietojamām baterijām, kuru uzlādēšanā tika izmantota nafta. Šī automobīļa maksimālais brauksanas ātrums bija 12 km/st.
Kaut kad 1859.-1865.gados franču fiziķis Gastons Plante izgudroja uzlādējamu auto bateriju.
1881.gadā britu izgudrotājs Tomass Pārkers iedarbināja pirmo elektrisko automobīļu ražošanas konveijeru. Diemžēl liela saražoto automobīļu partija nogrima ar kuģi Lamanša jūras šaurumā ceļā uz Parīzi.
1897.gadā elektroautomobīļus sāka izmantot kā taksometrus Filadelfijā.
1899.gadā elektromobīlis kļuva par pirmo automobīli, ar ko tika pārsniegts ātrums 100 km/st. - to paveica beļģu inženieris K.Ženaci.
1901.gadā amerikāņu fiziķis Tomass Edisons centās izstrādāt efektīvākas baterijas.
1900.-1912.gadus uzskata par elektroautomobīļu ziedu laikiem, jo, piemēram, ASV, kas bija lielākais tirgus, elektroauto ieņēma 1/3 daļu no visiem pārdotajiem automobīļiem. Cilvēkiem patika tas, ka elektroauto neizdalīja smakas un trokšņus kā ar degvielu vai tvaiku darbināmie auto. XX gs. sākumā elektromobīļus izmantoja par taksometriem, pasta furgoniem, komunālajiem automobīļiem, sacīkšu automobīļiem.
Tomēr punktu tam pielika Henrijs Fords, kas sāka iekšdedzes dzinēju automobīļu masveida ražošanu, tādejādi piedāvājot letākus braucamrīkus. Turklāt tolaik arī nafta bija lēta.
1971.gadā ar elektrību darbināts visurgājējs pirmo reizi pārvietojās pa Mēness virsmu.
1974.-1977.gados kompānija Sebring-Vanguard kļuva par 7.lielāko autoražotāju ASV, piedāvājos elektromobīli CitCar, kas starp uzlādēšanām spēja nobraukt 80-97 km.
RAF izgatavoja elektroautomobīļus olimpiskajām spēlēm Maskavā 1980.gadā.
1982.gadā RAF izgatavoja elektromobīļu RAF-2210 "Latvija" eksperimentālo partiju.
1997.gadā Toyota sāka ražot pirmo hibrīda auto modeli Prius, 1.gadā Japānā pārdeva 18 000 šo auto.
2006.gadā Silīcija ielejas jaunuzņēmums Tesla paziņoja, ka plāno ražot luksusa elektroauto, liekot sarosīties arī citiem autobūvētājiem. Pirmais Tesla Roadstar tika izlaists 2008.gadā.
2020.gadā 4,6% no visiem pasaulē pārdotajiem braucamrīkiem bija elektroauto. Eiropā to īpatsvars sasniedza 10%.
Raksturojums. Tiem degvielas tvertnes vietā ir litija jonu akumulators, tāpat kā klēpjdatoriem un mobilajiem tāļruņiem. Uzlāde notiek no elektriskā tīkla. Tesla Roadster pašlaik ir ātrākais no tiem un spēj attštīt ātrumu līdz 200 km/st. Enerģijas viņam pietiek 350 km braucienam. Tomēr tā cena ir ap 100 00 USD. General Motors solīja jau 2010.gadā laist klajā Chevrolet Volt, kura ražošanas izmaksas gan ir 50 000 USD. Tā kā ASV plāno subsidēt „zaļos” auto, tad šī auto cena varētu samazināties līdz 30 000 USD.
Pilsētu apstākļiem šie auto ir ideāli, jo nerada izplūdes gāzes, troksni un ietaupa degvielu. Tomēr šeit varētu būt tāda problēma, ka elektropegādātāji nespēt tikt galā ar palielināto jaudas pieprasījumu.
Elektroautomobīļu trūkumi.
- ar elektromobīļiem vienā reizē nevar pārvarēt lielus attālumus;
- akumulatoru uzlāde ir laikietilpīga - līdz pat 8-12 stundām;
- salīdzinoši maza jauda (izņemot ekskluzīvus, ļoti dārgus modeļus), tādēļ vajadzības gadījumā tie nespēj sniegt pietiekami strauju spēkrata paātrinājumu, kas nepieciešams apdzīšanā u.c. manevrēšanā.
Saites.
Autobūve.
