Efēsa
Kādreiz slavenā grieķu pilsēta ar grieķu un romiešu kultūras pēdām, Mazāzijā, Egejas jūras krastā.
Atrašanās vieta. Mazāzijas pussalā, Egejas jūras rieteņu krastā mūsdienu Turcijas Izmiras provincē, pie Seldžukas pilsētas. Mūsdienās senās Efēsas drupas atrodas ap 10 km no jūras krasta.
Vēsture. Pirmie Karijas zemes Efesas pakalna (mūsdienu Aijasoluka pakalns) iedzīvotāji bija kariji.
Saskaņā ar nostāstu XII gs.pmē. Atikas un Jonijas grieķi ar vadoni atēnieti Androklu priekšgalā kolonizēja teritoriju un nodibināja Efēsu kā tirdzniecības ostu. Tās patrone bija Artemīda.
Grieķijas vēstures klasiskajā periodā Efēsa bija viena no Jonijas līgas 12 pilsētām, nozīmīgs tirdzniecības un amatniecības centrs. Pilsētas uzplaukumu sekmēja tās izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis - tā bija Āzijas tirdzniecības ceļa galējais punkts, un pilsēta bija pazīstama arī kā nozīmīgs reliģiskais centrs, jo te atradās slavenā Artemīdas svētnīca - viens no tā sauktajiem "septiņiem pasaules brīnumiem."
560.g.pmē. pilsētu pakļāva Līdija.
546.g.pmē. Efēsu pakļāva Persija.
Pēc grieķu-persiešu kariem (500.-449.g.pmē.) Efēsa pievienojās Atēnu Jūras savienībai (Atēnu Arhai), taču Peloponēsas kara laikā (431.-404.g.pmē.) bija Spartas pusē.
Pēc 386.g.pmē. pilsēta no jauna nonāca Persijas varā.
334.g.pmē. to iekaroja Maķedonijas Aleksandrs, bet pēc tam tā nonāca no viena diadoha pie cita.
Efesieši uz ielas plāksnes iegrebtu pēdu izmantoja kā norādi uz bordeli.
III gs.pmē. bija Seleikīdu valdīšanā.
No 190.g.pmē. Pergāmas valsts pakļautībā.
129.g.pmē. (minēts arī 133.g.pmē.) pilsēta nonāca Romas republikas varā, turpinot saglabāt reģionālā centra statusu. No Augusta valdīšanas laika (I gs.pmē. beigās) bija Romas Āzijas provinces centrs.
Antīkajā pasaulē Efēsa bija plaši pazīstama ar tās Artemīdas svētnīcu, ka tika dēvēta par vienu no 7 "antīkās pasaules brīnumiem."
Efēsai ir arī liela nozīme kristietības vēsturē - pilsētā atradusies viena no Atklāsmes grāmatā minētajām septiņām Āzijas baznīcām. Iespējams, Efēsā sarakstīts Jāņa evaņģēlijs. Jēzus māte Marija še esot pavadījusi mūža nogali.
263.gadā Efēsu izlaupīja goti, galīgi tika sagrauta Artemīdas svētnīca.
356. un 358.gados cieta zemestrīcē.
449.gadā Austrumromas imperators Teodosijs II še sarīkoja Efēsas koncilu, kurā uz neilgu laiku uzvarēja monofizīti.
Pilsēta smagi cieta 614.g. zemestrīcē, no kuras sekām tā arī nespēja atkopties. ļaudis pameta šo vietu, kas pamazām pārpurvojās.
Šodien Efēsa ir viens no populārākajiem kultūrvēstures tūristu galamērķiem Mazāzijā, UNESCO Pasaules mantojuma vieta.
Izpēte. Arheologi to pēta jau 150 gadus. Turpinoties izrakumiem, atklājušies aizvien jauni pilsētas slāņi.
Austrijas Arheoloģijas institūta zinātnieki, ar pārtraukumiem abu pasaules karu laikā, Efēsā strādājuši jau kopš 1895.g.
Aplūkojamie objekti. Saglabājušies veseli bulvāri.
Artemīdas svētnīca. Viens no senās pasaules 7 brīnumiem.
Celsija bibliotēka. Trešā lielākā antīkajā pasaulē (pēc Aleksandrijas un Pergāmas).
Jaunavas Marijas māja. Skaists parks ar smuku baznīciņu. To XIX gs. esot uzrādījusi kāda mūķene, kurai informācija par māju esot atklājusies vīzijās. Šo māju Marijai esot uzcēlis apustulis Jānis, un šeit viņa dzīvojusi līdz nāvei. Uz mājas sienas svētceļnieki atstāj mezgliņos saņurcītas salvetītes ar vēlēšanām.
Atradumi.
Okeāna statuja. II gs., marmors. Stambulas Arheoloģijas muzejs.
Saites.
Sengrieķu kultūras centri.
Turcija.
Sv.Marija.
Efēsas koncils (449.g.).
