Eibērijas komplekss
Eberi – tā kompleksa nosaukums skan vietējā dialektā.
Atrašanās vieta. Anglija, Viltšīras grāfiste, netālu no Eibērijas ciema, tikai 32 km attālumā no Stounhendžas. Uz ziemeļiem no Solsberijas līdzenuma. Eibērijas ciems, kas Staklija laikā sastāvēja no 30 mājām un pāris iebraucamajām vietām. Tās azimuts ir 339,2o (pēc Toma "Britānijas megalītu vietas").
Vēsture. Komplekss ierīkots Vējdzirnavu kalnā.
Divi iekšējie Eibērijas apļi (Ziemeļu un Dienvidu?) tika ierīkoti ap 2600.g.pmē. Ap to pašu laiku uzbērts Silsbērijas uzbērumkalns – lielākais Eiropā.
Ap 2500.g.pmē. ierīkoja Lielo Eivbērijas apli. Vēl pēc tam ierīkots Ārējais grāvis un Ārējais valnis.
Ap 2000.g.pmē. izveidoja abas Alejas.
Izpēte. Pirmais par kompleksa esamību pavēstīja slavenais Stounhendžas pētnieks Džons Obrijs (1626.- 1697.g.), kas zirgu izjādes laikā uzdūrās kompleksa Svētnīcai.
Viens no pirmajiem kompleksa pētniekiem bija angļu masons, druīdu priesteris un pazīstams antikvārs Viljams Staklijs (1687.-1765.g.). Viņš varēja nenoguris stāstīt interesentiem par seno veidojumu, pats visai bieži mīlēja te pastaigāties. 1743.gadā Staklijs izdeva grāmatu „Eberija: britu druīdu svētnīca.” Tajā ir labs kompleksa un tā apkārtnes zīmējums, kas, autoraprāt, pierāda, ka komplekss ir gigantiskā Saules diska zemes analogs. Tā izlocītās alejas simbolizē Spārnoto čūsku: Bekhemptonas aleja – asti, bet Ke eta aleja – čūskas priekšdaļu ar Svētnīcu galvas vietā. Staklijs rakstīja, ka tā ir Hakpenas (Hakpenhila) pakalnu rinda, kas varētu tikt tulkota kā „čūska” (salikteņa priedēklim esot semītiskas izcelsmes sakne) un „galva” (senbritu sakne salikteņa izskaņai). Pats pētnieks uzskatīja, ka šī megalītiskā čūska ir Knefs – seno ēģiptiešu dieva-demiurga Hnuma grieķu-ēģiptiešu forma.
Pēcāk Eivbērijas komplekss tika uz ilgu laiku piemirsts, līdz 20.gs. 30.gados tas tika atjaunots Aleksandra Keilera (1889.-1955.g.), Morvena Arheoloģisko pētījumu Institūta dibinātāja, vadībā. Keilers uzpirka visu zemi, kādu vien spēja, lai nodrošinātu kompleksa saglabāšanu, pat kļuva par Eivbērijas muižas īpašnieku. Muižas ratnīcu pārvērta par muzeju, kur tika glabāti daudzie izrakumu laikā iegūtie artefakti.
1930.gadā izrakumus vadīja Mods Kaningtons, Svētnīcā tika uzieti kauli.
Eivbērijas kompleksu pētījis arī slavenais britu megalītu pētnieks Oksfordas profesors Aleksandrs Toms ar dēlu Aleksi. Visai ātri viņi piekrita Staklija slēdzienam, ka kompleksa ass iet caur kādreizējo Obeliska akmeņa atrašanās vietu Dienvidu apļa centrā un caur trim Arkas akmeņiem Ziemeļu apļa centrā. Ass azimuts ir 338,2o. It kā arī trešais aplis esot ticis plānots uz ZR no Ziemeļu apļa. Tikmēr uz DA no Dienvidu apļa ir tāda akmeņa pamats ar horizontālu caurumu, kuru Staklijs nosaucis par „akmeni-aku.” Šis akmens atrodas tieši uz līnijas, kas savieno Ziemeļu un Dienvidu apļu centrus. Ir visai skaidri redzams, ka „akmens-aka” tika izmantots kā vizieris celtniecībā, un tas pierādīja, ka komplekss orientēts uz ZR. Bez tam, paši lielākie akmeņi izrādījās tie, kas atradās tuvāk ZR un DA ejām.
Pētījumu nobeigumā abi pētnieki nolēma pārbaudīt tieši kādas zvaigznes rietēja aiz horizonta pēc azimuta 339,2o Eivberijas kompleksa platumos 2000.g.pmē. Viņuprāt tā varēja būt tikai Denēba – spožākā no Gulbja zvaigznāja: „Stāvot pie obeliska uz līnijas, kas savieno centrus, un lūkojoties caur Arkas akmeņiem, novērotājs redzēja punktu, kurā rietēja Denēba apmēram 1600.g.pmē.” Tomēr pētnieki nespēja rast šai orientācijai uz Denēbu racionālu izskaidrojumu.
Keilers izpirka arī Vindmilas pakalnu kaimiņos, uz kura bija izvietota 4.gs.pmē. nocietināta neolīta laika apmetne. Izrakumi parādīja, ka apmetne ir Vestkenetas (lielākā tāda tipa apmetne Anglijā) garā uzbērumkalna laikabiedre. Izrakumus veica 20.gs. 50.gados Stjuarts Pigots un Ričards Atkinsons. Tika uziets liels skaits otreizēju apbedījumu, pie tam daļa nelaiķu bija bez galvām.
20.gs. 60.gados visa muiža tika nodota valsts fonda rīcībā, kura īpašumā viss atrodas vēl šodien.
Raksturojums. Otrs lielākais megalītiskais komplekss Lielbritānijā pēc Stounhendžas. Diametrs – 427 m (tas ir ārējā apļveida vaļņa diametrs), augstums – 3 m.
Ārējais valnis. Kompleksa ārpusē atrodas gigantisks apļveida valnis ar ejām uz četrām pusēm. Vaļņa augstums ir 6,7 m un diametrs – 427 m. Tas ierobežo 28,5 akru laukumu, sastāv no krīta un laukakmeņiem, kas izņemti no iekšējā grāvja.
Ārējais grāvis. Atrodas ārējā apļveida vaļņa iekšienē. Tā sākotnējais dziļums bijis no 7-10 m. Tā iekšienē atrodas Lielais Eivbērijas aplis. Tas, ka grāvis atrodas uzbēruma iekšpusē, ne ārpusē, norāda uz kompleksa ceremoniālo ne militāro raksturu.
Lielais Eivberijas aplis. Tas ir gredzens ar 166 m diametru. Sastāv no 100 stāvakmeņiem, kas ir 3 m augstumā katrs. Šī apļa iekšienē izvietojas divi mazāki apļi, kas tiek saukti par Dienvidu un Ziemeļu apļiem. V.Staklijs novērtējis, ka katrs no tiem sastāvējis aptuveni no 30 stāvakmeņiem.
Ziemeļu aplis. Diametrā 98 m. Pēc V.Staklija novērtējuma sastāvējis no apmēram 30 stāvakmeņiem. Apļa centrā atrodas vēl viens, stipri mazāks aplītis – Obrijs Bērls atzīmē, ka tur bijuši trīs milzīgi akmeņi, no kuriem viens vēlāk sadrupināts. Tos saukuši par Arku. Senatnē Arka esot norādījusi Mēness lēkta pašu tālāko ziemeļu punktu. Staklijs rakstīja, ka Arkas trešais akmens, pirms to saskaldīja, bijis 5 m augsts. Iespējams, Arka bijusi veidota kā simboliska vērša galva ar diviem ragiem. To arī apstiprina rotaslietas atradums Arkas pakājē – vērša galvaskausa formā ar diviem ragiem.
Dienvidu aplis. Diametrā 104 m (tāpat kā Ņūgrendžas Lielais aplis un Brodgāra aplis Orkeneju salās). Pēc V.Staklija novērtējuma sastāvējis no apmēram 30 stāvakmeņiem. Šī apļa iekšienē atrodas „D” veida struktūra, kā tagad pieņemts uzskatīt. Centrā agrāk esot stāvējis masīvs akmens ar nosaukumu „Obelisks.”
Alejas. Tādas ir veselas divas, Keneta un Bekhemptonas, un atrodas ārpus Ārējā vaļņa. Alejas veidotas no stāvakmeņiem un ir līdz 15 m platas. Uzskata, ka tās izveidotas ap 2000.g.pmē.
Keneta aleja. Tā izlocīdamās ved uz dienvidiem, paceļas uz Evertonhilas un beidzas 2,5 km attālumā no Eivbērijas ar noslēpumainu megalītisku objektu – Svētnīcu.
Bekhemptonas aleja. Sākas no Lielā Eivbērijas apļa ZA malas un izlocoties ved uz DR Bekhemptonas ciema virzienā un beidzas starp uzbērumkalniem pie Čeruhilas ciema. Apmēram Alejas vidū uz ziemeļiem no tās atrodas triju lielu akmeņu grupa, kas pazīstama ar Longstonkovas nosaukumu (reizēm saukta par „velna kromlehiem”). Grupas aizmugures akmens ietilpst Alejas sastāvā. Iesākumā Bekhemptonas aleja sastāvējusi no 200 akmeņiem. Šodien atlicis vairs tikai viens un vēl otrs, kas ietilpst „velna kromlehu” sastāvā. Nu tie abi kopā tiek dēvēti par „Ādamu un Ievu.” Obrijs Bērls uzskata, ka Longstonkovas akmeņi orientēti uz saullēktu ziemas saulgriežos.
Svētnīca (Sanctuary). Džons Obrijs, kas pirmais ziņojis par kompleksu, aprakstīja Svētnīcu kā divus koncentriskus akmens apļus. Diemžēl jau Staklija laikā šie apļu akmeņi tikuši saskaldīti un izmantoti ceļu segumam. Svētnīca atrodas uz ZA no kompleksa, Overtona pakalnā. 1930.gadā šeit izrakumus veica Mods Kaningtons un te tika uzieti kauli. Svētnīca uzcelta ap to pašu laiku kā Vestkenetas neolīta apmetne. Tādējādi patlaban valda uzskats, ka Svētnīca ir kapene ekskarnācijas tipa apbedīšanai. Šeit uzietas sarkanā okera paliekas.
Vestkenetas neolīta apmetne. Atrodas uz dienvidiem no Eivbērijas zemes uzbēruma rietumu robežas. Tika uzcelta tiešas redzamības attālumā no Svētnīcas. 20.gs. 50.gados te veica izrakumus Stjuarts Pigots un Ričards Atkinsons. Tika uziets liels skaits otreizēju apbedījumu, pie tam daļa nelaiķu bija bez galvām.
Silbērijas pakalns (Silbery Hill - "mirdzošais pakalns"). Nosaukums cēlies no "mirdzošajiem," kas it kā apbedīti zem pakalna.
Atrodas uz dienvidiem no Eivbērijas Lielā apļa rietumu robežas.
Tā ir ar zāli apaugusi pakāpjveida piramīda ar riņķi pamatā un sešām 6 m augstām pakāpēm. Pakāpieni salikti no kaļķakmens blokiem, kas ātri bojājas. Tādēļ celtnieki izlēmuši tos konservēt, apberot ar zemi un apaudzējot ar zāli.
V.Staklijs uzrāda tā pamatu 152 m diametrā, bet plakanā virsotne ir 32 (30?) m diametrā (citur gan teikts, ka pamata riņķa līnijas garums ir 167 m). Uzbērumkalna augstums ir 52 (39,6?) m, bet tilpums – 383 943 (340 000?) m3. Tiek uzskatīts, ka uzbērumkalns ierīkots ap 2600.g.pmē.
Uzbērumkalna funkcija nav skaidra, jo tajā nav uzieti nekādi apbedījumi. Pētījumi parādījuši, ka uzbērumkalns uzbērts uz dabiska krīta paugura. Uzbērumkalnu bēra pa kārtai mainot krītu un zemi. Līdz plakanajai virsotnei ved taka pa spirāli, iespējams, ka tā eksistēja jau sākotnēji, kas norāda uz uzbērumkalna ceremoniālo iedabu.
Uzbērumkalns uzbērts vietā, kur katru gadu ziemā to apskalo lietus ūdeņi. Iespējams, ka tādā veidā mēģināts atainot Pirmējo kalnu, kas ir daudzu tautu kosmoloģijas pamatā.
Interesanti, ka vēl nesen pie uzbērumkalna grāvja pavasarī vācās migrējošie gulbju bari, kas varēja liecināt par Gulbja kulta esamību senatnē.
Silsbērija pakalna uzbēršanas laiks literatūrā minēts dažādi - 2200. (datēts pēc C metodes) vai 2600.g.pmē.
Silsbērijas pakalna izpēte.
Terenss Mīdens - britu pētnieks uzskata, ka tas bijis simbols „pasaules nabai,” aizvēsturiskam kalnam, kas radīšanas sākumā pacēlies no pirmatnējās jūras, kad no debesīm nolaidušies Dievi.
Maikls Deimss – britu arheologs savā grāmatā „Silbērijas dārgumi” (The Silbury Treasure) konstatē, ka pakalnu kādreiz apņēmis mākslīgi izveidots ezers, kas, raugoties no gaisa, pēc formas atgādinājis drīzumā dzemdēt gatavu sievieti – Zemes māti. Tas atradies it kā milzīgas čūskas vai nosista pūķa figūras centrā ar apli vidū.
Izrakumi tomēr parādīja, ka tas nav apbedījums, nedz arī dārgumi tur apslēpti. Trīs reizes – 1776., 1849. un 1968.gados, britu ekspedīcijas raka dziļus tuneļus pakalnā, vispirms vertikālus, tad horizontālus, cerībā atrast kādu apbedījumu. Neviena no ekspedīcijām neguva panākumus: zem pakalna nebija apslēptu pazemes kameru.
Atradumi.
Kareklis ar vērša galvu. Tāds uziets Arkas pakājē.
Akmens N.25S. To uzgāja XX gs. 30.gados, kad Keilers un Pigots attīrija un atkal uzstādīja akmeņus Keneta alejas dienvidu daļā. Iesākumā tā rietumu skaldnē atrastos 2 zīmējumus atzina par „kausa-gredzena” ornamentu, kas visai bieži sastopams Britu salās. Iespējams, ka šāda ornamenta akmeņus viņi uzgāja vēl - vienu vai divus. Pētnieks Vikfīlds zīmējumos saskatīja gulbi ar knābi un aci, kas savērpies aplī un saņēmis knābī pats savu asti. Vēl izteikta doma, ka šie aplīši akmenī ataino abus – Ziemeļu un Dienvidu apļus no Eivbērijas kompleksa. Lai gan Kailers un Pigots paši atzina, ka aplīši izveidoti mākslīgi, raksturīgā Īrijas stilā, tomēr mūsdienu arheologu uzskats – zīmējumi ir dabiskas izcelsmes.
Zemes apbedījumi. Akmens N25S pakājē tika uziets apbedījums – nelaiķis bija ticis aprakts, kas ir ārkārtīgs retums tā laika kultūrā. Apbedījums kopā ar rituālo kausu atradās pie akmens ZA stūra. Šis cilvēks bija apbedīts tieši pie akmens, kamēr citi atrastie – kādu gabaliņu nostāk.
Vēl citu šīs pašas alejas akmeņu pakājē tika uzieti triji citi apbedījumi. Tie tāpat izvietojās pie akmeņu ZA stūriem.
Okers. Šīs sarkanās krāsvielas paliekas uzietas Svētnīcā Overtonhilas pakalnā, kur notika ekskarnācijas ceremonijas. Šo sarkano krāsvielu paleolīta laika cilvēki saistīja ar nāvi un aizkapa dzīvi.
Avoti.
Viljams Staklijs, „Eberija: britu druīdu svētnīca,” 1743.g. Šeit ir ļoti labs kompleksa un tā apkārtnes zīmējums.
Alana Sorrela zīmējums.
Pasaulē. Līdzīgs Ohaijo Ērgļa kurgānam Ņūarkā, ASV., kas pieder Houpvelas kultūrai.
Hipotēzes.
Aleksandrs Toms. Šis Oksfordas universitātes profesors apmeklējis ap 450 un pētījis ne mazāk par 300 aizvēstures pieminekļus Britu salās un savā grāmatā „Britānijas megalītiskie pieminekļi” (1967.g.) norāda uz to saistību ar debesu zvaigznājiem. Tai skaitā arī Eivbērijas komplekss. Toms pat noteicis seno pieminekļu celtnieku standarta mērvienību – „megalītisko jardu,” kas līdzinās 82,967 cm (angļu 2,722 pēdām). Eivbērijas Lielais aplis tātad līdzinās tieši 200 šādām mērvienībām, Dienvidu aplis – 125.
Izvirzīja hipotēzi, ka viss Eivbērijas komplekss, līdzīgi daudziem citiem Britu salu neolīta kultūras pieminekļiem, orientēts uz Gulbja Alfu (Denēbu).
Obrijs Bērls. Pētīja kompleksu 20.gs. 70.gados. Komplekss kalpojis kā mirušo kulta centrs. Šo hipotēzi aktīvi propagandēja Obrijs Bērls, viens no zinošākajiem britu speciālistiem neolīta laika apbedījumos. Liels galvaskausu daudzums tika izņemts no apkārtesošajiem iegarenajiem uzbērumkalniem un Svētnīcas. Pēc tam tie tika nogādāti pa Alejām kompleksa iekšienē, lai izmantotu mirušo dvēseļu izsaukšanas ceremonijās.
Obrijs Bērls nonāca pie secinājuma, ka Bekhemptonas aleja un Ziemeļu aplis ar arku centrā bijis paredzēts ceremonijām ziemas laikā, kurās „upuri mirušajiem tika nolikti Arkas ārējā pagalmā.” Attiecīgi Dienvidu aplis ar Kenneta aleju kalpojuši „pavasara atdzimšanas rituāliem” un „zemes auglībai.”
Obrijs Bērls noliedza Aleksandra Toma secinājumus par to, ka komplekss bijis orientēts uz Gulbja Denēbu. Domājams, tas bija dēļ viņa nepilnīgajām zināšanām astronomijā un arheoastronomijas kā disciplīnas neesamības vispār tolaik. Lai gan tieši Bērls kā viens no pavisam nedaudzajiem uzstāja uz kompleksa šamanisko saiti ar mirušo pasauli, viņš tomēr neizprata, ka tieši orientācija uz Denēbu runā par labu viņa hipotēzei.
Džeralds S.Hokinss (Gerald Stenly Hawkins) – slavenais astronoms un Stounhendžas un Naskas plato pētnieks. Pēc aprēķiniem Stounhendžas kompleksā viņš tādu pat skaitļošanas metodi pielietoja Eivbērijas kompleksa sakarā. Šo problēmu viņš apsprieda kādā savā maz pazīstamā darbā „Kosmiskais saprāts” (1983.g.). Arī viņš piekrīt Toma datiem, ka pēc azimuta 340o atrodas Denēba. Tomēr viņš to atzina par mazticamu un nespēja pieņemt, meklējot alternatīvas.
Džons Norts. Izpētīja daudz megalītisko pieminekļu senajā Veseksā, Eivbērijas un Stounhendžas apkaimē. Viņš secinājis, ka daudzi no neolīta pieminekļiem cita starpā orientēti arī uz Denēbu (iegarenais Veilandsmitas uzbērumkalns, Bekhemptonroudas un Sautstrītas iegarenie uzbērumkalni kā arī trīs akmens telpas Vestkenetas uzbērumkalnā).
Džons Vikfīlds. Uzrakstījis grāmatu „Leģendārās ainavas: Viltšīras senie noslēpumi” (1999.g.). Apraksta Eivbērijas kompleksa apkārtni, tai skaitā klinšu gleznojumus.
Brigitas saistība ar kompleksu. Šīs senās ķeltu dievības saistība ar kompleksu izriet no skotu folkloras, ko pierakstījis Aleksandrs Karmaikls un izdevis 1899.g. episkā daudzsējumu izdevumā "Carmina Gadelica." Balādēs pieminēts, ka Braida/Brigita bijusi čūskas tēlā, kas "parādās no kurgāna."
Zakarija Sitčins. Saskata kompleksā līdzību ar mezopotāmiešu briesmoni Tiamatu un maģisko akmeni.
Saites.
Megalīti.
Anglija.
