Epika
Epikos - "vēstījošs" (grieķu val.).
Viens no trim literatūras pamatveidiem līdzās lirikai un drāmai.
Lirika atspoguļo dzīvi, rādot cilvēka emocionālo attieksmi pret parādībām, drāma - liekot cilvēkam atklāties darbībā, konfliktos. Epika vēsta par notikumiem, kuros cilvēks piedalās, par cilvēka izturēšanos un pārdzīvojumiem dažādos apstākļos. persons rīkojas it kā neatkarīgi no autora, atbilstoši savai iekšējai loģikai un saskaņā ar konkrēto dzīves situāciju.
Epika, tāpat kā drāma, vairāk atspoguļo cilvēka esamību, lirika - apziņu. Tomēr atšķirībā no lirikas un drāmas epikā autoram ir visplašākās iespējas tēla raksturošanā. Autors šeit var neierobežoti izvēlēties personu darbības vietu, laiku, situācijas, arī vēstījuma viedokli (autora, personāža, kādas trešās personas jeb notikuma līdzdalībnieka viedokli), atveidot dažādas tēla ārējā izskata detaļas, pārdzīvojumus, dabas tēlojumus.
Atšķirībā no lirikas un drāmas, kur izmantoti arī citu mākslu (mūzikas, teātra mākslas) elementi, epika ir tīri literārs veids, kas balstās tikai uz vārda kā tēlojuma līdzekļa iespējām. Epiku iedala vairākos paveidos atkarībā no darba apjoma. Izšķir plašās (epopeja, romāns), vidējo (garais stāsts) un mazās episkās formas (īsais stāsts, novele, tēlojums u.c.). Atšķirība starp šīm formām ir ne tikai ārēja apjoma, bet galvenokārt problēmu plašuma, personāžu daudzuma un tā atklāsmes daudzpusības ziņā.
Epika sacerēta galvenokārt prozā, retumis arī dzejā (romāns dzejā). literatūras veidu mijiedarbības dēļ tradicionālie epikas paveidi (romāns, stāsts u.c.) un to žanri nereti iegūst gan lirikas, gan drāmas iezīmes.
