Eposi
Epos - "vārds," "stāsts," " vēstījums" (grieķu val.).
Liroepikas paveids, monumentāls episks darbs, kas radies folklorā vai ko sarakstījis rakstnieks.
Scerēts mutvārdu vai rakstu formā, parasti saistītā valodā. Dažkārt dzejā rakstīts teksts mijas ar prozu.
Tautas eposi vēstī par nozīmīgiem notikumiem tautas un dzimtenes likteņgaitās, cildina varoņu darbus un cīņas tautas vitālo interešu labā. Tautas eposs vai nu pilnīgi radies un funkcionējis mutvārdu daiļradē, vai arī veidots, saliedējot tautā sacerētās episkās dziesmas un teikas plašā episkā darbā. Tautas eposs cēlies pirmatnējās kopienas sabrukuma periodā.
Agrīnie episkie sacerējumi - babiloniešu eposs "Gilgamešs," senislandiešu vecākās "Edas" atsevišķi fragmenti, karēļu un somu rūnas. atspoguļo galvenokārt senā cilvēka mitoloģiskos priekšstatus.
Vergturu un feodālajā sabiedrībā veidojies t.s. klasiskais tautas eposs. Tā galvenais avots ir vēsturiskie fakti, kas tautas iztēlē guvuši teiksmainu skaidrojumu. Tādi ir Homēram piedēvētie sengrieķu eposi "Iliāda" un "Odiseja," senindiešu eposs "Mahābhārata" un "Rāmājana," senģermāņu "Hiildebranda dziesma," senangļu "Beovulfs," franču "Rolanda dziesma," spāņu "Dziesma par manu Sidu," vācu "Nībelungu dziesma," armēņu "Sasunas Dāvids," klejotājtautu kirgīzu un kalmiku mutvārdu eposi "Manass" un "Džangars."
Lielākā dala klasisko eposu ir monumentāli sacerējumi saistītā valodā. Daļa no klasiskajiem eposiem ir šaurāka apjoma darbi: episkas dziesmas, kas nereti grupētas ciklos - krievu biļinas par Iļju Muromieti, Aļošu Popoviču, Sadko u.c. varoņiem; serbu junaku dziesmas; senislandiešu vecākā "Eda," arī prozā sacerētās īru un īslandiešu sāgas, senīslandiešu jaunākā "Eda," osetīnu, adigejiešu, abhāzu varoņteikas.
Tautas eposu rašanās mutvārdu formā saistīta ar tautas dziesminieka (aoida, rapsoda, ašuga, akina vai cita teicēja) mākslu. Daudzi tautā radušies eposi vēlāk rakstu formā saglabājuši mutvārdu priekšnesumam svarīgas iezīmes: noteiktu kompozīcijas paņēmienu (eposa iesākumu un nobeigumu, arī tradicionālā vēstījuma formulu) un stilistisko līdzekļu (pastāvīgo epitetu u.c.) stabilitāti.
XIX gs., saliedējot folklrā radušos materiālu, E.Lenrūts radīja somu tautas eposu "Kalevala," F.R.Kreicvalds - igauņu tautas eposu "Kalevipoegs," A.Pumpurs - latviešu tautas eposu "Lāčplēsis." Latviešu folklorā nav plašu episku dziesmu. A.Pumpurs tautā pazīstamo varoņteiku, arī citus folkloras sacerējumus apvienoja ar sava laika nacionālās atbrīvošanās un antifeodālās cīņas idejām. Ar sakņojumu latviešu folklorā, ar monumentālu varoņtēlu un tautas vēsturē nozīmigo likteņcīņu heroisko tvērumu, ar dziļo ietekmi tautas apziņā, arī literatūrā un mākslā, A.Pumpura "Lāčplēsis" ieguvis tautas eposa funkcijas un nozīmi.
Literārais eposs ir rakstnieka individuāls darbs, galvenokārt episka poēma; tajā vēstīts par izšķirosu cīņu tautas vai atsevišķu cilvēku dzīvē, nereti izmantoti arī folkloras tēli un motīvi autora poētiskā apdarē. Tādas episkas poēmas ir Š.Rustaveli "Bruņinieks tīģera ādā," Nizami "Hosrovs un Širina,""Leilī un Medžnuns," Dantes "Dievišķā komēdija," Dž.Miltona "Zaudētā paradīze" u.c. darbi. J.rainis no iecerētā monumentālā darba par latviešu tautas varonību 1905.-1907.gadu revolūcijā - "1905.gada eps" sarakstīja tikai fragmentus.
Saites.
Epopejas.
