Elektroniskā mūzika
Mūzikas veids, kura pamatā ir elektrisko svārstību ģeneratoros iegūtas un magnētiskā lentē ierakstītas skaņas.
Radusies XX gs. 50.gadu sākumā, terminu ieviesis vācu fiziķis V.Meiers-Eplers.
Muzikālo materiālu veido sinusoidālās skaņas (skaņas, kam nav virsskaņu), modālās skaņas (skaņas ar neierobežotām tembrālām iespējām), nenoteikta un mainīga augstuma skaņas, harmoniskais, neharmoniskais daudzskanis. Galvenie komponēšanas elementi ir skaņu ieguve un atlase, skaņu apstrāde (deformācija, modifikācija, transformācija), to ierakste magnetofonu lentē, skaņu kompozicionālā montāža. Nereti šīs operācijas veic skaitļotāji.
Vairākās valstīs ierīkotas īpašas elektroniskās mūzikas studijas - Ķelnē 1951.g., Milānā 1955.g., Ņujorkā 1959.g., Maskavā 1967.g. Elektronisko mūziku plaši izmanto kino un teātra mūzikā. komponisti to bieži vien apvieno ar muzikālo instrumentu spēli, cilvēku balss skanējumu. piemēram, franču komponista P.Bulēza "Dzejas varā" teicējam, magnētiskai lentei un orķestrim 1958.g.; amerikāņu komponista M.Babita "Vīzijas un lūgšana" soprānam un magnētiskajai lentai 1962.g.
