Elēģija
Elegos ("žēlabas" - grieķu val.) > elegeia.
Literatūrā lirisks dzejolis ar skumju noskaņu.
Sengrieķu dzejā elēģija bija žēlabu un raudu dziesma, ko izpildīja flautas pavadījumā. Vēlāk antīkajā literatūrā par elēģiju sauca ikvienu elēģijas distihā sacerētu dzejoli - grieķu dzejnieku Kallīna, Tirtaja, Mimnerma; romiešu dzejnieku Katulla, Propercija elēģijas.
Elēģijas žanrs uzplauka sentimentālisma (T.Greja), romantisma (V.Žukovska, A.Puškina, M.Ļermontova), vēlāk arī simbolisma dzejā.
Latviešu lirikā elēģija izplatījās, sākot ar XIX gs. beigās, īpaši romantiķu - Aspazijas, J.Poruka, F.Bārdas, J.Ziemeļnieka, daiļradē.
Revolucionārā romantisma un kritizētāja reālisma dzejnieku J.Raiņa, V.Plūdoņa, E.Treimaņa-Zvārguļa elēģijās galvenokārt akcentēts protests un neapmierinātība ar sava laika īstenību.
Mūzikā par elēģiju sauc skumju atmiņu rakstura vokālu vai instrumentālu skaņdarbu, parasti lēnā tempā, minora skaņkārtā, piemēram, Ž.Masnē "Elēģija" balsij, klavierēm un čellam vai E.Rahmaņinova "Elēģija" klavierēm.
