Ekspresionisms
Expressionisme no vārda expression ("izteiksme," "izteiksmība" - franču val.), kas cēlušies no latīņu val. Terminu pirmo reizi minējis H.Valdens 1911.gada ekspresionistu žurnālā "Der Sturm."
Virziens Rietumeiropas mākslā un literatūrā XX gs. 1.pusē, kas daiļrades centrā izvirzīja mākslinieka subjektīvo pasauli kā vienīgo īsteno mākslas realitāti.
Ekspresionisma pasaules uzskata pamatā bija dažu inteliģences aprindu individuāls protests pret sabiedrības kroplumu. Šim protestam bija abstrakts raksturs, kas mākslinieka apziņā izpaudās kā vispārēja pasaules neatzīšana. Ekspresionisms vai nu pilnīgi ignorē ārējo pasauli, vai arī attēlo to deformētās, fantastiski pārveidotās, groteskās, nereti primitivizētās formās.
Ekspresionismu raksturo mākslinieciskā tēla spilgtums un nervozs, pat histērisks asums. Ekspresionisma formā izpaudās dažādas idejiski mākslinieciskās tendences - no misticisma un tieksmes uz abstrakcionismu līdz sociālai kritikaai un cīņai pret karu. Ekspresionisms balstās uz subjektīvi ideālistisku pasaules izpratni un izpaužas nervozi traģiskā, pesimistiskā dzīves izjūtā. Protests pret kapitālistisko īstenību, imperiālisma izraisīto karu, opozicionārais un revolucionārais strāvojums ekspresionismā bieži savienojās ar individuālismu un misticismu. Vēlāk vairāki revolucionāri noskaņoti ekspresionisti kļuva par sociālistiskā reālisma pārstāvjiem.
Ekspresionisms literatūrā. Spilgtāko izpausmi guvis I Pasaules kara un pēckara revolucionāro satricinājumu laikā. Ekspresionisms bija vērojams beļģu, ungāru, rumāņu, poļu, skandināvu, visvairāk vācu un austriešu literatūrā. Ap 1920.gadu vācu literatūrā pastāvēja t.s. kreisais ekspresionisms - J.Behers, L.Franks, V.Hāzenklēvers, E.Tollers u.c.; dažu revolucionāras ievirzes ekspresionistu - J.Behera, R.Leonharda, F.Volfa daiļradē jau 20.gadu beigās izpaudās sociālistiskā reālisma iezīmes. Ekspresionisti vērsās pret karu kā dzīvības un kultūras iznīcinātāju, sludināja saprašanos starp cilvēkiem, tautu draudzību, veltīja lielu vērību cilvēku gara dzīvei, intelektam, kultūrai. Pacifisma un humānisma idejām, it īpaši labējo ekspresionistu darbos, bija abstrakti ideālistisks raksturs; nereti tas izpaudās abstraktos, shematiskos tēlos, klajās deklarācijās.
Ekspresionisms lirikā - G.Benns, J.Behers, G.Heims, G.Trākls, F.Verfels. Galvenās pazīmes ir pastiprināts verbu lietojums, īpaša sintakse, ritmu maiņa, brīvā dzeja, zīmīgas detaļas izvirzīšana tuvplānā. Drāmā (V.Hāzenklēvers, E.Tollers, F. fon Unrū) pārsvarā patētisks, emocionāli sakāpināts autora monologs, prozā (L.Franks, G.Meirinks, K.Edšmids, A.Dēblīns) - liriski vai groteski fantastisks dzīves atspulgs.
Mūsdienu vācu literatūrā ekspresionisma tradīcijas vērojamas lirikā G.Grasa, V.Borherta prozā, P.Haksa, P.Veisa, V.Borherta drāmā, tāpat arī šveiciešu rakstnieku M.Friša un F.Dirrenmata daiļradē.
Latviešu literatūrā vacu kreisā ekspresionisma ietekme izpaudās J.Sudrabkalna, daļēji A.Kurcija, L.Laicēna, J.Grota 20.gadu dzejā, labējā ekspresionisma tendences - P.Ērmaņa lirikā.
Ekspresionisms teātrī. Teātrī izvirzījās vairāki apdāvināti ekspresionisma pārstāvji Austrijas un Vācijas dramaturģijā (J.Behers, V.Hāzenklēvers, G.Kaizers, K.Šternheims, E.Tollers) un režijā (L.Jesners, K.H.Martins). Ekspresionisms veicināja arī dažu skatuves paņēmienu izstrādāšanu (darbības, aktieru spēles un skatuves iekārtojuma nosacītība).iestudējumos daudz uzmanības tika veltīts neparastam skatuves apgaismojumam, abstraktām dekorācijām. Ekspresionistu pieņēmumus izmantoja M.Reinharts F.Šillera un V.Šekspīra darbu iestudējumos. Savdabīgā mijiedarbībā ar ekspresionismu attīstījās B.Brehta agrīnā daiļrade.
Ekspresionisms izplatījās aiz Vācijas un Austrijas robežām, arī PSRS. Tā ietekme bija jūtama dažos K.Mardžanišvili, V.Meierholda un J.Vahtangova iestudējumos.
Ekspresionisms kino. Tas radās un izplatījās 1915.-1925.gados vācu kinematogrāfijā. Filmām raksturīgi drūmi, mistiski sižeti. To atklāsmei izmantoja optiskus efektus, uzņemšanu dabā aizstāja ar dekorācijām. Aktieri pārspīlēja žestus un mīmiku, tēli tuvinājās maskai.
Spilgtākais ekspresionisma paraugs ir vācu režisora R.Vīnes filma "Doktora Kaligari kabinets" (1919.g.). Citas filmas: "Nosferatu" (1922.g., režisors F.V.Murnavs), "Vaska figūru kabinets" (1925.g., režisors P.Lēni).
Labāko filmu plastiskā izteiksmība pozitīvi ietekmēja kinomākslas vizuālo izteiksmes līdzekļu attīstību.
Ekspresionisms tēlotājā mākslā. It īpaši glezniecībā un grafikā (stājgrafikā un grāmatu ilustrācijā) ekspresionisms bija arī reakcija uz impresionismu, XIX gs. reālismu, mākslas salonismu un naturālismu. XIX gs. beigās ekspresionisma iezīmes bija francūža P.Gogēna, holandieša V. van Goga, norvēģa E.Munka, beļģa Dž.Ensora, šveicieša F.Hodlera daiļradē, kuri zināmā mērā bija saistīti ar simbolismu.
XX gs. sākumā ekspresionisms visspilgtāk izpaudās Vācijā: mākslinieku apvienība "Tilts" Drēzdenē (1905.-1913.g., E.L.Kirhners, K.Šmits-Rotlufs, M.Pehšteins u.c.), "Zilais jātnieks" Minhenē (1911.-1912.g., F.Marks, V.Kandinskis u.c.), O.Kokoška, M.Bekmanis. Ekspresionisti, deformējot priekšmetisko pasauli, bet nezaudējot saikni ar realitāti, īpaši saasināja formālo izteiksmes līdzekļu (līniju, krāsu u.c.) valodu, tiecoties maksimāli iedarbīgi atklāt savu dramatisko pasaules uztveri un subjektīvos pārdzīvojumus.
Pēc I asaules kara daudzu mākslinieku (O.Diksa, Ž.Grosa, E.Barlaha) darbos bija jūtamas antiimperiālistiskas, antimilitāras un revolucionāras noskaņas. Ekspresionisms izplatījās arī Beļģijā ("Otrā Latemas grupa"), Skandināvijas valstīs, Austrumeiropā, Francijā, Spānijā, ASV, nereti saplūstot ar sirreālismu un abstrakcionismu. Ekspresionisms attīstījās arī pēc II Pasaules kara - neoekspresionisms.
Latvijas tēlotājā mākslā ekspresionisms kā virziens nav sastopams.Tā ietekme vērojama V.Matveja darbos, mākslinieku grupējuma "Zaļā puķe" (dibināts 1915.g., no 1919.gada "Ekspresionistu grupa," no 1920.gada "Rīgas mākslinieku grupa") pārstāvju daiļradē, kā arī to latviešu mākslinieku darbos, kuri 20.gadu sākumā uzturējās vai dzīvoja Vācijā - K.Zāle, J.Valters.
Ekspresionisms arhitektūrā. Tas attīstījās XX gs. 20.gadu beigās un līdz 40.gadu beigām galvenokārt Vācijā - H.Pelcigs, B.Tauts, P.Bērenss, Ē.Mendelzons; Holandē - J. van der Meijs, V.M.Dīdoks, M. de Klerks. Ekspresionisms bieži pievērsās jūgendstila un nacionālajām romantisma tradīcijām, tiecās pēc celtnes emocionāli iedarbīga tēla. Ekspresionisma arhitektūrai raksturīgas dinamiskas (plūstošas formas vai formas ar asām pārejām), skulpturālas, kā arī organiski izaugušas arhitektūras formas, glezniecisks arhitektonisko masu izkārtojums, gaismas efekti. Ekspresionisma pārstāvji projektēja galvenokārt unikālas ēkas. Stila iezīmes vērojamas arī Dānijas, Spānijas, Francijas u.c. valstu arhitektūrā.
Pēc II Pasaules kara radās ekspresionisma novirziens - neoekspresionisms.
Latvijas arhitektūrā ekspresionisms nav vērojams.
Ekspresionisms mūzikā. Tas visspilgtāk pārstāvēts austriešu un vācu komponistu darbos. daudz ekspresionisma iezīmju G.Mālera vēlīnajās simfonijās (9. - 1909.g.; 10. - 1911.g., nepabeigta), R.Štrausa operās ("Salome" 1905.g., "Elektra" 1908.g.).
ievērojamākie ekspresionisma pārstāvji bija t.s. jaunās Vīnes skatuves komponisti A.Šēnbergs, A.Bergs, A.Vēberns. Ekspresionisti pievērsās galvenokārt kara šausmu, nabadzības un vientulības iedragātās personības psihisko stāvokļu (galēja uzbudinājuma, prostrācijas), izjūtu (neizskaidrojama nemiera, iepriekšnolemtības) atainošanai. Darbiem nozīmīga tieksme uz iracionālo, patoloģiska nosliece uz erotiku, mistiku, pesimisms (F.Šrēkera opera "Tālais zvans" 1912.g., A.Šēnberga muzikālā drāma "Laimīgā roka" 1913.g., E.Kršeneka opera "Orfejs un Eiridike" 1926.g.).
Ekspresionisma galējais subjektīvisms, kas izpaudās nervozā saspringtībā, veicinājis jaunu kompozīcijas paņēmienu veidošanos; pastiprinājās intervāliskā dinamika, intonāciju spraigums, faktūra piesātinājās melodiski aktīvām balsīm, skaņkārtiski tonālajā jomā pārsvaru guva atonalitāte. Daudziem skaņdarbiem raksturīgs lakonisms; muzikālie tēli vai pārdzīvojumi tajos tika ieskicēti (A.Vēbera cikla "5 skaņdarbi orķestrim" dažu daļu atskaņojums ilgst mazāk par 1 minūti). nereti ekspresionistu darbi atspoguļoja sociālkritiskas un antimilitāras idejas (A.Berga opera "Voiceks"1921.g.), politisku satīru (H.Eislera vokālais cikls "Avīžu izgriezumi{ 1926.g., balādes). Ekspresionisms ietekmējis daudzu valstu komponistu daiļradi - B.Bartoka, K.Šimanovska.
