Aliens

Debesu dēli Ķīnā

Ķīniešu mitoloģijā vēsta par „debesu dēliem,” kuri ar ugunīgiem metāla pūķiem nolaidušies uz Zemes. Senie imperatori apgalvojuši, ka viņi esot debesu dēlu atvases.
Ķīniešu rakstībā ir saglabājušās atskaņas no ārpuszemes kontaktiem. Ķīniešu rakstu zīmes ir atvasinātas tieši no Senās Ķīnas kādreizējiem attēlu simboliem. Šī iemesla dēļ šo rakstu zīmju izcelsme ir skaidri saprotama. Sākotnējās zīmes „debesis” pamatsimbols ir figūra ar četrstūrainu galvu un tievām rokām un kājām. Hieroglifa kādreizējā nozīme bija: „Tas, kas nonācis no debesīm.”
Seno ķīniešu vēsturiskā tradīcija „debesu dēlus” raksturo kā apbrīnojami gudras un humānas būtnes, kuras pirms gandrīz 5000 gadiem mācījušas Huanhē upes ielejas iedzīvotājiem, kas vēl nepazina civilizāciju, dzīvot pēc „Debesu likuma” jeb „Debesu mandāta." „Debesu likuma” pamatā ir labestība un godbijība pret senčiem.

„Debesu dēlu” ierašanās. Saskaņā ar seno ķīniešu avotiem, pirms „debesu dēlu” parādīšanās uz Zemes, bija vērojamas brīnumainas parādības, kas pārsteidz ar savu nemainību:
1. Pirms Huandi dzimšanas „diža zibens liesmojums apņēma Czī zvaigzni Kausa zvaigznājā” (Lielajā Lācī).
2. Pirms parādījās Huandi pēctecis Šao-hao, „zvaigzne, gluži kā varavīksne, laidās lejā” vai „milzu zvaigzne, gluži kā kauss, nolaidās Ziedošajā salā.”
3. Pirms ieradās nākamais „debesu dēls” Čžuans Sjuja (Džuaņsjui), „apžilbinoši spoža zvaigzne šķērsoja Mēness disku, gluži kā varavīksne.”

Tas aprakstīts grāmatā „Piezīmes par valdnieku un ķēniņu paaudzēm,” kas saglabājusies fragmentāri. No šiem tikko minētajiem piemēriem izriet ķecerīgs secinājums, ka „debesu dēli” bija Atnācēji. No seno ķīniešu avotiem var saprast, ka „debesu dēli” ieradušies uz Zemes no Sjaņjuaņ zvaigznes (zvaigznāja) un pēc noteikta laika devušies uz turieni atpakaļ. Par Sjaņjuaņ senie ķīnieši saukuši Lauvas zvaigznāju. Vismaz par „debesu dēlu” Huandi to var apgalvot.

„Debesu dēlu” ārējais veidols. „Debesu dēlu” arējā izskata apraksti seno ķīniešu tekstos liek secināt, ka tie bija Atnācēji. Pie tam šie apraksti liek domāt, ka „debesu dēli” bija amfībiju tipa būtnes.
Ķīnieši uzskata, ka viņu civilizācijai pamatus ielicis „amfībiju radījums Fu Ši – ar cilvēka galvu un zivs apakšdaļu." Radījumi ar ķirzaku/zivs astēm agrīnajā ķīniešu vēsturē pārstāvēti visai plaši – kopumā uzskaitīti 7. Ķīniešu hronisti ir vienisprātis, ka šīs amfībiju būtnes dibinājušas ķīniešu civilizāciju:

Fu Ši – leģendārais pirmais ķīniešu valdnieks.
Ņuiva – Fu Ši sieva.
Fufeja – Fu Ši meita.
Radījums, kas iznira no Janczi upes ar „Ho diagrammu.”
Hin Huns – viens no prinčiem, laikam Fufejas dēls.
Jū – pirmais dinastiskais imperators pēc Lielajiem plūdiem.
Huņs – imperatora Jū tēvs.

Ir pazīstami ķīniešu kaulā grieztie attēli gandrīz 2000 gadu veci, kur apskatāmas šīs amfībiju būtnes. Kāds L.Hopkinss esot savācis visai palielu šādu darbu kolekciju, kuras aprakstu publicējis 1913.gadā. Diemžēl viņa publicētie attēli ir tik vājas kvalitātes, ka pārpublicēšana nesanāk. Bildēs tomēr ir saskatāmas šo radību astes, kā arī klātesošais hieroglifs ar nozīmi „pūķis.” Šodien nav zināms, kur šī kolekcija atrodas.
Kad pētnieks Nīdhems 1945.gadā apmeklēja Ķīnas rietumu rajonus, tad viņš tur uzgāja svētnīcas, kurās pielūdza Fu Ši. Uz tempļu sienām bija nārām līdzīgu radību attēli.
Tāpat arī nav izslēgts, ka Ķīnā tik populārā pūķa tēla, kā, piemēram, debesu pūķa Čeņa, pamatā arī ir amfībiju būtnes. Ķīniešu senatnes pētnieks Dž.Villoubijs-Mids atzīmē: „Paši agrīnākie ķīniešu pūķu attēlojumi nav diez ko meistarīgi un ārēji atgādina drīzāk zivis. Tikai ar laiku tajos kļūst redzamas skaidras reptiļu pazīmes.” Tuvāk par to esejā Zivjastainie civilizāciju radītāji.

Esejā Dievu kari pieminēta Ērika fon Dēnikena teorija, par to, ka reiz Kosmosā izraisījās karš starp divām citplanētiešu civilizācijām. Karu zaudējušie citplanētieši, kosmosa kuģos bēgdami no uzvarētājiem, atlidoja uz Zemi un atrada šeit patvērumu. Pat šeit uz Zemes viņi acīmredzot nejutās pietiekami droši un baidīdamies, ka uzvarētāji atradīs viņus, ierīkoja slēptuves pazemē, bet daļa pielāgojās dzīvei zem ūdens. Vai arī, Atnācēji bija ieradušies no ūdeņiem bagātas planētas. Tāds ir komentārs, kas Andrim radies pārdomājot šo tēmu par amfībjveida būtnēm dažādu tautu mītos, tai skaitā ķīniešu.
Tomēr amfībiju radījumu tēma ķīniešu mitoloģijā nav viennozīmīgi traktējama. Nevar izslēgt arī tehnoloģisko zemtekstu (piemēram Čiju arējā veidola aprakstā). Tā, ka ne visos gadījumos, kur pieminētas būtnes ar reptiļa/zivs/pūķa/drakona/čūskas pazīmēm, var apgalvot, ka runa ir par bioloģiskām būtnēm, bet ne par ,piemēram, robotiem/kiborgiem.

„Debesu dēlu” darbība. „Debesu dēli” iepazīstināja Huanhē upes ielejas iedzīvotājus ar svarīgākajiem civilizācijas izgudrojumiem, kā arī mācīja dzīvot pēc „Debesu likuma.” Taču tas nebija galvenais viņu darbības virziens. „Debesu dēliem” bija pašiem savas darīšanas, kurām viņi nodevās sistemātiski un nelokāmi, stingri ievērojot pienākumu dalīšanu. Vesela virkne „debesu dēlu” nodarbojās ar astronomiskajiem novērojumiem. Senie ķīniešu teksti vēsta, ka Sī Hē „noteica zīmes pēc saules, balstīdamās uz tās ēnas garumu” (kā redzams starp „debesu dēliem” bija arī daiļā dzimuma pārstāves), Čan Ī „noteica zīmes pēc jaunā un vecā mēness, sekodams tā ceturkšņiem un pilniem mēnešiem,” Jui Ou „noteica zīmes pēc zvaigžņu spožuma mainīšanās, pēc to kustības un meteoriem,” Dā Nao atklāja cikliskumu, kas vēlāk kļuva par ķīniešu kalendāra pamatu. Viens no „debesu dēliem” īpaši nodarbojās ar rēķināšanu. Savukārt Žun Čens apkopodams pārējo „debesu dēlu” novērojumus, sastādīja zemes kalendāru.
Bez tam „debesu dēli” izveidoja Zemes kartes - tū. Grāmatas „Paaudžu saknes” pirmais komentētājs vārdu tū skaidro tā: „Zīmēti dažādu priekšmetu tēli.” Savukārt otrs komentētājs papildina: „Domāti zīmēti zemes un dažādu priekšmetu [uz tās] tēli, kuri svešiniekiem ļauj pēc tiem orientēties.”
Huandi ar savu grupu darbojies Ķīnas ziemeļos, kur vēlāk izveidojās Ķīnas civilizācijas kodols. Savukārt par tiem „debesu dēliem,” kuri savas aktivitātes izvērsa Ķīnas dienvidos un Dienvidjūru valstīs, ir grūti pateikt, vai viņi bija dzīvas būtnes, autonomi mehānismi, vai tādi mehānismi, kurus vadīja dzīvas būtnes. Šo „debesu dēlu” grupu senajos avotos apzīmē kā Čiju un viņa brāļi. No šiem avotiem var secināt, ka viņi bijuši vienādi. Dažādos avotos apmēram vienādi norādīts „brāļu” skaits. Viņi bijuši no 72 līdz 81. Lai nu kā, bet šķiet, ka starp šim divām „debesu dēlu” grupām laika gaitā radušās nesaskaņas - seno ķīniešu avoti vēsta par karu starp abām „debesu dēlu” grupām” (Čiju karš pret Huandi).

Slavenākie „debesu dēli.” Šeit būs „debesu dēlu” uzskaitījums:
Fu Ši ( 2952. - 2838.g.pmē. ).
Taihao.
Jaņdi.
Huandi ( 2698. - 2598.g.pmē. ).
Čiju.
Šao-hao.
Džuaņsjui ( Čžuans Sjuja ) ( 2514. - 2436.g.pmē. ).
Si Hē.
Čan Ī.
Jui Ou.
Dā Nao.
Žun Čens.
Didzjuņš.
Houdzi.
Džužuns.
Gunguns.
Guņš ( Huņš ).
Jui.

„Debesu dēlu” tehnoloģijas. Visā „debesu dēlu” darbībā, pēc seno mītu tekstiem ir skaidri izsekojams tehnoloģiskais aspekts. Viņi radījuši un izmantojuši sarežģītus un mums neizprotamus aparātus.
Senie teksti sniedz ziņas par savādiem metāla „spoguļiem” un trijkājiem, kuriem piemitušas savādas īpašības (vairāk par to esejā Huandi).
Konfūcisma kanoniskajā „Likumu grāmatā” teikts, ka „absolūti gudro” seno valdnieku laikā „kalnos parādījās traukveida rati.” Senajos tekstos šo traukveida ratu virsmas pārklājums salīdzināts ar tā laika cilvēku pieticīgo izstrādājumu glazūru: „Šis trauks esot bijis gluži kā glazēts sudraba dakstiņš, sarkana cinobra keramika.” Kāda komentāra citēts pazudis apokrifs, kur par savādajiem ratiem bija teikts sekojošais: „Kalnu rati ir dabiski rati. Nokarājās āķi; neviens neliec, nevirza, paši no sevis liekdamies saritinās.”
No senajiem tekstiem izriet, ka šiem ratiem bijusi trauka vai kapsulas pludlīniju forma. Ratiem bijis kāds ciets segums, kas laistījies kā sudrabs. Pats galvenais, kā norādīts senajos avotos, šie rati varējuši pārvietoties pa stipri nelīdzenu, kalnainu apvidu. Atzīmēts arī tas, ka šajos ratos nekas netika iejūgts un tos neviens nevadījis, tie kustējušies paši no sevis. Īpaši uzmanību piesaista teikums, kur minēti kaut kādi nokarājušies satvērēji (āķi), kas pēc tam paši no sevis liecas un saritinās- tas liek domāt komplicētu kāpurķēžu modifikācijas principu (Igors Lisevičs). Cits skaidrojums varētu būt tāds, ka ratiem vai arī tikai to ritošajai daļai piemitusi spēja mainīt formu, kas ļāva tiem pielāgoties apvidus reljefa īpatnībām. Šķiet, ka runa ir par visurgājēju.
Tehnoloģiskā aspektā ir aplūkojams Čiju un viņa brāļi.
Austriešu autors Pēteris Krasa, kas arī intensīvi pētījis ķīniešu mitoloģiju un „utopisko” pagātni, ķīniešu leģendās atradis gan lidaparātu, gan modernu ieroču aprakstus, piemēram:
„zibens šķēpi,”
„pērkona spērieni” (bumbas?),
„mirdzoši gaismas stari,”
„lodveida uguns,”
indīgas gāzes,
„debesu lietussargi,”
„neredzamības plīvuri,”
„migla, kas aizsedz cilvēkiem skatu,”
tanki („Viņu [Čiju un viņa brāļu] ķermeņi bija no bronzas un viņu pieres - dzelzs. Viņiem bija cilvēku sejas, bet ķermeņi kā dzīvniekiem.”),
mākslīgi izraisīti karstuma viļņi,
mākslīgi izraisīti negaisi.

Militārie konflikti. Nemaz tik miermīlīgi „debesu dēli” nebija. Vismaz divas reizes viņi savā starpā pakaroja (Huandi karš ar Jaņdi un Čiju karš ar Huandi).
Izradās, ka arī „debesu dēlu” starpā radušās nesaskaņas, kas novedušas līdz militārajām darbībām. Ķīniešu mitoloģijā vēstīts par karu starp Huandi un Jaņdi un karu starp Čiju un Huandi. Cīņa šķiet notikusi par ietekmi un varu.
Huandi uzsāka pret Jaņdi nežēlīgu karu, kurā Jaņdi zaudēja. Ķīniešu filozofi Huandi cīņu ar Jaņdi traktēja kā cīņu starp ūdeni un uguni.
Daudz nežēlīgāks karš notika starp Huandi un Čiju ( par Čiju tiks uzrakstīta atsevišķa eseja ). Šo karu, kas ir lielākais ķīniešu mitoloģijā, iesāka Čiju. Šī cīņa ( šķiet ) ir aprakstīta senajā ķīniešu hronikā Fengšen-jen-i. Šajā darbā aprakstītie notikumi ir līdzīgi tiem, par ko vēsta senindiešu eposs „Mahabhārata.” Abas karojošās puses izmantoja ugunsspļāvējus pūķus, apžilbinošus starus, ugunslodes, mirdzošus dzeloņus un zibeņus. Čiju uzsūtījis miglu, kurā Huandi karavīri nevarēja orientēties. Šī problēma gan tika ātri atrisināta. Huandi padomnieks izgudrojis ratus ar stāvošu figūru, kam viena roka bija pacelta un vienmēr rādīja uz dienvidiem - tā tika izgudrots pirmais kompass.
Mūsdienu zinātnieki domā, ka Huandi cīņa ar Čiju atspoguļo reālus notikumus - sadursmes centrālajā līdzenumā starp mongoļu ciltīm un Klusā okeāna dienvidu daļas tautām.
Tiek vēstīts, ka Čiju pusē cīnījusies mjao tauta. Huandi pēc uzvaras par Čiju, nežēlīgi izrēķinājies ar mjao tautu: viņš iznīcinājis lielāko tās daļu un atlikušie cilvēki nekad nespēja vairs apvienoties. Tā Huandi sodīja šo tautu.

„Debesu dēlu” lidojumi. Kā vēsta senās ķīniešu vēsturiskās hronikas, „debesu dēli” lidojuši ar pūķiem. Acīmredzot tā senajos avotos tika dēvēti senie lidaparāti, ar kuriem „debesu dēli” no Visuma ieradās uz Zemes.
Senie ķīniešu teksti vēsta par (laikam jau) senākā „debesu dēla” Fu Ši lidojumiem „aiz Saules un Mēness robežām.” Viņš arī atstājis „Dao likuma” (Visuma ceļš) simbolus - tekstus, kur kā kods izmantota binārā sistēma.
Tāpat seno ķīniešu avotos tiek vēstīts par Huandi lidojumiem uz Kuņluņa kalniem un uz Sauli, kā arī lidojumiem Visumā vispār. „Pūķa un Tīģera kalnu aprakstā” teikts, ka Huandi dabūja savā varā Visuma pamatlikumu - Dao - un ceļojis „pa bezgalību” (laikam šeit domāts Kosmoss). Kad savu misiju Huandi bija pabeidzis, viņš devās atpakaļceļā uz Sjaņjuaņas zvaigzni. Kāda senā ķīniešu tekstā rakstīts sekojošais: „...No augšas pēc Huandi nolaidās pūķis, kura ūsas nokarājās lejup. Huandi uzkāpa uz pūķa, visi viņa palīgi un ģimene viņam sekoja. Pārējie pavalstnieki nevarēja uzkāpt, un visi viņi pieķērās ūsām. Ūsas notrūka, un viņi nokrita zemē.” „Dzīves aprakstā,” kas iekļauts daoisma kanonā ziņas ir konkrētākas: Huandi „pacēlies debesīs un kļuvis par Vienīgā Visdižākā pavēlnieku, atkal pārvērties zvaigznē Sjaņjuaņā.” Tekstos tiek minēts Huandi lidaparāta vārds - Čenhuans, kas senajos tekstos aprakstīts kā pūķis. Ar to viņš lidojis uz Sauli. Pēc senajiem avotiem spriežot Čenhuans bijis zvaigžņu kuģis, kas bija paredzēts ļoti tāliem lidojumiem (pat starpzvaigžņu).
Senie ķīniešu teksti apraksta Huandi laika biedra Fen-czi lidojumu, kas dod mums kādu priekšstatu par to, kā tad notikusi „pārvietošanās pa bezgalību.”
Grāmatā „Pierakstos par Huandi galvenajiem darbiem,” kas iekļauti daoistu svētajā kanonā rakstīts: „Fen- czi sevi sadedzināja milzu liesmā, kopā ar dūmiem pacēlās un nolaidās, pa vienu rītu aizlidoja līdz staignajām smiltīm”, kur atradās slavenais „Pērkona ezers,” kur acīmredzot atradusies atnācēju bāze. Tālāk viņš esot izmantojis kaut kādu feijui. Šī vārda etimoloģija nav skaidra. Sākotnēji šo vārdu Igors Lisēvičs tulkojis kā „lidojoša zivs.” Vēlāk izstudējis ļoti senu grāmatu „Kalnu un jūru grāmata,” filoloģijas doktors secinājis, ka šim vārdam ar lidojošo zivi nav nekā kopīga. Igors Lisevičs raksta: „Acīmredzot hieroglifs fei jātulko nevis ar „lidojošais,” bet ar „lidojamais.”” Pēc „Kalnu un jūru grāmatas,” feijui „aizsargā pret ieroci un ļauj nebīties no pērkona.”
Izmantodams feijui Huandi kolēģis „uz laiku nomira un atdzima pēc divsimt gadiem.” Notikumu secība varēja būt šāda: atlidojis pie „pērkona” ezera, viņš licis lietā kādu līdzekli, kas nepieciešams tālākam, ilgākam lidojumam un aizsargā pret kādu kaitīgu iedarbību un pēc tam ieslīdzis letarģiskā miegā. Vai šeit runa nav par anabiozi? Var pieņemt, ka 200 gadi bija lidojumam nepieciešamais laiks līdz Huandi dzimtajai zvaigznei, kas atrodas 78 gaismas gadu attālumā... Varat rēķināt. Tomēr, šķiet, ka debesu dēliem bija pazīstami vēl lielāki ātrumi.

„Debesu dēlu” darbības laiks. „Debesu dēli” senās Ķīnas teritorijā darbojās IV-III g.tk.pmē. Viņi ir uzskatāmi par Ķīnas civilizācijas radītājiem. Vai nav savādi, ka senāko pasaules civilizāciju mītos, svētajās grāmatās un hronikās ir atrodamas ziņas par svešām būtnēm, kuras ieradušās no debesīm un likušas pamatus pasaules senākajām civilizācijām? Tas kaut kā neiederas akadēmiskajā pasaules ainā.