Aliens

Dogonu Sīriusa kults

Franču etnogrāfs Marsels Griols, kas kopā ar savu kolēģi Žermēnas Dīterlenu (Germaine Dieterlen, 1903.-1999.g.), dzīvojot starp dogoniem, veica pētījumus laika posmā no 1931. līdz 1956.gadam.

Pētījumu gaitā abi franču antropologi ieguva liecības par acīmredzami neticami augsta līmeņa astronomiskajām zināšanām, kas veidoja būtisku daļu no dogonu cilts tradicionālās reliģiskās mācības: dogoni zināja par Saturna gredzeniem, Jupitera četriem mēnešiem, bet, pats pārsteidzošākais, ka viņi bija informēti, ka Sīriusam (Suņa zvaigznājs) ir divi mazāki pavadoņi.

Pētījumu par dogonu cilts zināšanām Griols pirmoreiz publicēja 1948.g. klajā laistā darbā "Dieu d’eau: entretiens avec Ogotemmêli." Tajā apkopotas sarunas ar dogonu cilts aklo mednieku Ogotomeli, kurš Griolam un Dīterlenai stāstījis, ka eksistē plašas zināšanas, kuras glabā tikai noteikts, šaurs dogonu elitei piederošu cilvēku loks. Vadoties pēc Ogotomeli stāstījuma, Griols un Dīterlena rekonstruēja veselu kosmogonisko sistēmu.

Griols un Dīterlena apraksta ar nakts debesu spožāko zvaigzni Sīriusu (sauktu par sigui tolo vai “Sigu zvaigzni”) saistītu pasaules atjaunošanās ceremoniju, kuru dogoni veic ik pēc 60 gadiem. Saskaņā ar Griolu un Dīterlenu, dogoni Sīriusa pavadoni dēvē par po tolo “mazo zvaigzni” (Sīriusu B) un aprakstā tā blīvumu, masu un orbītas raksturlielumus. Griols nesniedz skaidrojumu par to, kādā veidā dogoni varēja uzzināt par neapbruņotai acij neredzamo balto pundurzvaigzni Sīriusu B.

----------------------------------------------------------------------------------------------------

Dogoni. Tā ir afrikāņu cilšu grupa, kas apdzīvo Bandiagaras plato Rietumāfrikas Mali republikā.

Bālā Lapsa. Šur un tur, lasot par dogoniem un viņu pasaules uzskatu sistēmu, nākas sastapties ar Bālā Lapsas tēlu - Jiurugu. www.aliens.lv redakcijai tā arī netapa skaidrs, kāpēc un kā tiek izmantots šis tēls, taču turpmākā tekstā tā pieminēšana ir visai bieža. Patiesībā šāda lapsa (fenneks) ir suņu dzimtas pats mazākais dzīvnieks, kas skraidelē pa Sahāras reģionu. Dienā slēpjas savā alā, un medībās iziet tikai naktī, un, iespējams, ka šai viņa uzvedībā tiek saskatīta kāda līdzība ar Sīriusu.

Dogonu kosmogonija. Dogonu rīcībā sevišķas astronomiskās zināšanas ir daudzus gadsimtus, iespējams pat tūkstošgades. Pilnīgi droši tām ir 1800 gadu, bet visdrīzāk, vēl krietni vairāk. Saskaņā ar dogonu leģendām šīs zināšanas par kosmosu viņiem nodevis Nommo, kas „šķirstā” atbraucis no Sīriusa.
Dogonu mitoloģijā Radīšanas izejas pukts ir kāda supersmaga un neliela zvaigzne - Digitārija (Sīriuss B - Po tolo), kas rotē ap Sīriusu A. Digitārijas rotācija ap Sīriusu un griešanās ap savu asi ir visa dogonu kalendāra pamatā. Dogoni savā ticējumu sistēmā runā arī par kādu "desmitā mēneša zvaigzni," kas pie debesjuma parādījusies Atnācēju ierašanās laikā, iespējams, Atnācēju zvaigžņu kuģis. Dogoniem ir 3 zīmējumi, kas attēlo šo "zvaigzni" 3 dažādās fāzēs. Pētnieks Roberts Templs izteicis hipotēzi, ka tā varētu būt Saturna 10.pavadonis Fēba, kas vienīgais no Saturna pavadoņiem kustas retrogrādi un ir ideāli sfērisks ar gludu virsmu.
Planētas vispār dogoni sauc par tolo tanaze - "zvaigznes, kas apraksta apļus."
Zvaigžņu sistēmas dogoni pasākuši salīdzināt ar placentām. Tā piemēram, Saules sistēma ir "Oho placenta," bet Sīriusa sistēma - "Nommo placenta." Debesu ķermeņu kustību zvaigžņu sistēmās dogoni salīdzina ar asinsriti, bet pašus debesu ķermeņus ar asinreces kamoliņiem. Piena ceļš tiek saukts par "asins ceļu."
Pēc abu etnologu uzskatiem "asiņaino pēdu" ziemeļu ass ir dieva-radītāja Ammas "tronis" (arī Ola). Apbedīšanas ceremonijās to reizēm ataino dejotājs kanaga maskā ar līku putna knābi. Tieši šeit ticis radīts Visums ar "vārda" jeb vibrāciju palīdzību. Viss tas ir noticis pirmējā tumsā, kad isums bijis vēl tikai Ammas domās. Ammas Ola tika noturēta vietā ar "Kosmosa Dakšu," ko sauca par "Ammas Dakšu." Tas ir kosmoloģisks objekts, kura simbols ir dzelzs gabals statīva veidā. Tā bija kosmiskā ass, uz kuru balstījās dievs-radītājs Amma, kad bilda "vārdu." Tādēļ dogonu kosmoloģijā visi debesu ķermeņi griezās ap šo Dakšu. Šo lomu tā dalīja ar "pirmo no zvaigznēm" (po tolo). Domājams, ka dogonu Kosmiskā Dakša savienoja debess ziemeļpolu "pasaules aci" (aduno giru) ar aduno giru lei, ar ko visdrīzāk domāts mūsu Dienvidu krusts.

Saules sistēma. Dogoni musu planētu sistēmu uzskata par netīra radījuma - Oho, placentu. Saule esot "Oho placentas atliekas," un mūsu planētu sistēmas centrs.

Zeme. Dogoni uzskata, ka Zeme ir tā vieta, kur netīrā radījuma Oho nabassaite savienojās ar viņa placentu. Un Oho Lapsa, domājams, simbolizē pašu cilvēku saprātīgu, taču nepilnīgu radījumu, kas radies šai zvaigžņu sistēmā.
Dogonu priesteri zina par Zemes lodveida formu, griešanos ap savu asi, tās riņķošanu ap Sauli, par planētu sistēmas uzbūvi. Zina, ka Zeme arī ir daļa no Piena ceļa. Savās zīlēšanas tabulās viņi to attēlo kā "griešanos starp Lapsas ķepām."
Dogoni saprot, ka tieši Zemes griešanās ir par iemeslu tam, ka pārvietojas debesu jums. Tādējādi viņi nav dzīvojuši tādos maldos kā visa viduslaiku Eiropa.

Mēness. "Tas ir sauss un miris, kā izžuvusi asins." Mēness kustoties pa konisku pirāli ap Zemi.

Venēra. Tā "bija asinssarkana savā dzimšanas brīdī, taču pamazām izbālēja."

Marss. Dogoni zināja to, ka Marsam ir divi pavadoņi ar noteiktu apriņķošanas periodu. Pie kam mazākais veidots no ļoti smagas vielas. Marss esot radies asinsreces rezultātā.

Jupiters - Dana tolo. Zina par viņa četriem pavadoņiem - Dana tolo unum ("Jupītera bērni"), kurus nevar redzēt ar neabruņotu aci. Dogoni to attēlo kā apli ar četriem maziem aplīšiem. Ja to attēlo ar akmeni, tad klāt pieliek četrus mazus akmentiņus, kas to balsta. Šos četrus pavadoņus saista ar 4 dažādiem sene ("akācijas" - dogonu val.) veidiem. Ar šīm akācijām Jupīters ar saviem pavadņiem tiek salīdzināts tamdēļ, ka tās kustas līdzīgi šiem debesu ķermeņiem - sene koki naktīs aug vērpdamies ap savām asīm, tādēļ no tiem netaisa mājas. Šo koku stumbri bieži savērpušies spiralēs. Pavadoņi esot radušies no asins lāsēm, kas plūdušas no Lapsas nogrieztajiem dzimumorgāniem.
Dogoni saka, ka Jupīters "radies no asins, ka nolijusi pār placentu."

Saturns - "galējo vietu zvaigzne" (tulkojums visai aptuvens, un varētu vēlēties labāku. Red.). Nosaukums droši vien cēlies no tā, ka saturns ir tālākā dogoniem zināmā planēta. Zina par viņa gredzeniem, kurus arī nevar redzēt ar neapbruņotu aci. Attēlo ar vienu gredzenu - galo. Dogoni apgalvo, ka galo ap šo planētu atrodas pastāvīgi, un ir savādāks, nekā ap Mēnesi (?). Šo planētu dogoni vienmēr nezin kādēļ saista ar Piena ceļu.

Piena ceļš. Dogoni to sauc par "Asins ceļu" (Illi ozu). Viņi zina arī par Piena Ceļa struktūru, tā rotāciju ap savu asi un citu galaktiku eksistenci. Pēc franču etnolgu vārdiem dogoni izprotot, ka Piena ceļš sastāv no zvaigznēm, bet stipri tālākām nekā Saules sistēmas planētas. Piena ceļa zvaigznes kustas pa spirāli "spirālveida zvaigžņu pasaules iekšienē." Piena ceļa asi viņi sauc par "Ammas dakšu," tās vienā galā ir polārzvaigzne.

Zināšanas par Sīriusu. Dogoni zvaigznāju sauc par "Zivs zemi", pe reizes to iztēlojot kā "Nommo placentu," reizēm sauc arī par "divkāršo debesu placentu." Dogoni uzskatīja, ka zvaigznājā ir kāda "tīrā Zeme," atšķirībā no pašu planētas, kas bija "netīrā zeme". Sīriusa planēta esot "[tīra] Zeme zivij.. ne [mūsu] netīrā Zeme."
Šis zvaigznājs atrodas 8,7 gaismas gadu attālumā. Dogoni zināja par neredzamo pavadoni Sīriusu B – ar aci nesaredzamo tā saucamo balto punduri, par tā milzīgo masu, kā arī precīzu apriņķošanas periodu – 50 (mūsdienās tas zināms precīzi – 49,1 Zemes gads) Zemes gadus un sauca to par Po tolo - "Po zvaigzni." Modernie astronomi par tā eksistenci uzzināja 19.gs. - to atklāja 1870.gadā amerikāņu astronoms Irvins Lindenblads no ASV Jūras kara observatorijas.
Rodas iespaids, ka dogoni zināja ne tikai par neredzamās zvaigznes eksistenci, bet arī par tās ārkārtīgo blīvumu un tātad arī par smagumu. Lai raksturotu tās smagumu, dogoni izmanto apzīmējumu "četri simti astoņdesmit ēzeļu nešļavu." Pēc dogonu priekšstatiem visas pasaules lietas, kas ir uz Zemes, ir tikušas izmestas no Po zvaigznes. Tam varētu būt zināms zinātniskais pamats, jo planētu smagie elementi patiesi sintezējas gigantisku zvaigžņu iekšienē, un vēlāk tiek izmesti supernovu sprādzienos. Kā atlikums pēc tādiem sprādzieniem ir "baltie punduri" - tieši tādi kā Sīriuss B ( Po zvaigzne jeb Digitārija ).
Bez tam dogoni arī zināja, ka Sīriuss A atrodas vienā no Sīriusa B eliptiskās trajektorijas fokusiem ( tātad šeit izpildas viens no Keplera likumiem ). Zināja, ka Sīriuss B rotē ap savu asi ar periodu - 1 gads ( Zemes-? ). Šim periodam par godu noris bado rituāls. Modernajai astronomijai šis periods nav zināms, tacu astronomi pieļauj, ka periods 1 Zemes gada garumā būtu iespējams.
Dogoni Sīriusu B sauc par "bezgalīgi mazu" zvaigzni, kā arī "pašu vissmagāko zvaigzni" un sastāvot no metāla - sagala ( šis vārds darināts no vārda saknes ar nozīmi "varens" ). Šis metāls esot mazliet spīdīgāks nekā dzelzs un ārkātīgi smags.
20.gs. beigās astronomi uzzināja, ka Sīriusa sistēmā atrodas arī trešā zvaigzne - Sīriuss C ( dogonu nosaukums - Emme ija tolo ). 1995.gadā divi franču astronomi - Daniels Benē un Ž.L.Duvans žurnālā "Astronomija un astrofizika" publicēja sava daudzgadīgā darba rezultātus. Franču astronomi bija uzgājuši divu zināmo Sīriusa zvaigžņu kustības trajektorijas kropļojumus, kurus var izskaidrot tikai ar trešās zvaigznes klātbūtni. "Bālajā Lapsā" teikts, ka šai zvaigznei ir 32 gadu rotācijas periods. Tā esot lielāka un "četras reizes vieglāka" nekā Siriuss B.
Izrādās, Atnācēji dogoniem ir teikuši, ka viņu zvaigznei ir divi pavadoņi. Tātad dogoni bija informēti par trešo Sīriusa sistēmas ķermeni. Sīriuss C esot 4 reizes vieglāks par Digitāriju ( Sīriusu B ), kustas tai pašā virzienā ka Sīriuss B, taču pa vēl izstieptāku trajektoriju. Tā apriņķošanas periods ir tāds pats kā Sīriusam B, proti - 50 gadi. Abu Sīriusa pavadoņu savstarpējais novietojms ir tāds, ka starp to orbītu rādiusiem ir taisns leņķis.
Apkārt Sīriusam C arī riņķo kāds pavadonis: "Tā ir "sieviešu saule"... "mazā saule"... To pavada pavadonis, kas tiek saukts par "Sieviešu zvaigzni"... vai Kazu Ganu..."
Dogoni izmantoja smilšu diagrammas, lai parādītu debesu ķermeņu kustības.
Pavisam dīvaini ir tas, ka Dogoni apgalvo, ka kādreiz Sīriuss B atradies mūsu Saules vietā.

Dogonu priekšstati par Visumu. "Dogoni uzskata, ka zvaigžņu un spirālveida pasauļu skaits ir bezgalīgs." Tolo jeb "zvaigznes" tiek iedalītas trijos veidos: "Nekustīgās zvaigzes ietilpst "zvaigžņu ģimenē, kas nerotē" [ apkārt citai zvaigznei, kā Sīriuss B, piemēram ], ...planētas ietilpst "zvaigžņu ģimenē, kas riņķo"... pvadoņi tek saukti par tolo gonoze - "zvaigznes, ka apraksta riņķus." debesu ķermeņu kustības lidzinās asins kustībai dīvā organismā. Planētas un pavadoņi - tie ir "cirkuļojosa asins"."

Dogonu kalendāri. Tādu pavisam ir četri - Saules, Venēras, Sīriusa, šiem trijiem ir liturģisks raksturs, ceturtais - Mēness, to lieto zemkopības darbos.
"Apmācošai tabulai," ko dogoni izmanto paredzēšanai, ir 12 laukumi. Tie veido Mēness kalendāru, kurā katrs no šiem laukumiem ir viens mēnesis.

Dogonu zināšanas medicīnā. Viņiem ir bijis priekšstats par lielo un mazo asinsrites loku, tātad par asinsriti kopumā. Lūk kā viņi to iztēlojās: "Asins, kas cirkulē pa vēdera dobuma iekšējiem ogāniem, kustība ķermenī apvieno, no vienas puses "tīro" asini, bet no otras - "eļļaino": tāds ir vārda ceļš. Ūdeņainā - jeb tīrā - asins iet caur sirdi, tad caur plaušām, aknām un liesu; eļļainā asins ie caur aizkuņģa dziedzeri, nierēm, zarnām un dzimumorgāniem."
Grāmatā "Bālā lapsa" ( 1931.g. ) publicēta Griola fotogrāfija ar sazarotu upi, kurā ir sarkanas un baltas asins straumes. Šāds zīmējums bja uz alas griestiem ( saukts par "Solto griestiem" ).

Dogonu mentalitāte. Par to brīnišķi aprakstīts Griola grāmatā "Bālā Lapsa" nodaļā "Dogonu domāšana." Te aprakstīts brīnišķīgs tāda cilvēka domāšanas tips, kas visu realitāti neasociē tikai ar materiālo.

Dogonu zināšanu atklāšana. Domājams, pirmie baltie cilvēki ar kuriem dogoni sastapās, bija divi etnologi: profesors Marsels Griols (Marsel Griaule) un profesore Žermēna Dīterlena (Dieterlen), kuri XX gs. 30.gados (citur minēti 40.gadi) pirmo reizi fiksēja dogonu zināšanas. Pētnieki starp dogoniem nodzīvoja ilgus gadus, (M.Griols pētīja dogonu kultūru no 1931.-1956.gadam, kad nomira). Tādēļ īpašā priesteru sapulcē tika nolemts ar visiem reliģiskajiem noslēpumiem iepazīstināt balto - Marselu Griolu. Tas bija liels reliģiski-politisks lēmums, jo līdz šim šīs zināšanas bija piederējušas tikai viņiem pašiem. Paši etnologi gan savos rakstos īpaši šīs pārsteidzošās zināšanas neakcentē. Izskaidrojums būtu tāds, ka franču pētniekiem pašiem bija ļoti vāja saprašana astronomijā. Lūk četru dogonu priesteru vārdi, kas atklāja franču etnologiem savas zināšanas: Manda d`Orozongo, Innekuzu Dolo, Ongnonlu un Jebene.
Profesora Karla Sagāna izteiktais pieņēmums, ka dogoniem šīs zināšanas snieguši misionāri, vēlākos gados zaudēja nozīmi. Pirms etnologiem neviens baltais nebija uzturējies apgabalā. Šķiet arī augstākā mērā neiespējami, ka misionāri būtu nodevuši iezemiešiem precīzus datus par Sīriusu, un tie nekavējoties kļūtu par pamatu veselas tautas reliģijai.
Dogonu kosmoloģiskos mītus nopublicēja drīz pēc II Pasaules kara. Kā pirmo 1950.gadā viņi franču valodā publicēja rakstu "Sīriusa Sudānas sistēma" (Un Systime Soudanais de Sirius). Kad 1956.gadā Griols nomira, viņa bērēs Mali piedalījās 250 000 dogonu - tā viņi atdeva pēdējo godu savam baltajam priesterim.
10 gadu pēc Griola nāves 1965.gadā iznāca abu etnogrāfu grāmata "Bālā Lapsa" (Le Renard), kas bija iecerēta kā pirmā publikācija no veselas rindas šādu darbu (citi avoti min tā paša 1965.gada grāmatu "Sarunas ar Ogotemmel," kas, iesējams, ir tā pati grāmata). Darbs satur Ž.Dīterlenas pārdomas par dogonu Sīrtiusa kosmoloģisko sistēmu. Tāpat grāmatā īsumā aplūkots arī zināmais par zvaigznāja uzbūvi. Laikā no 1950.gada pētnieces izbrīns par tēmu bija pieaudzis. Jāpiezīmē, ka abi franču etnogrāfi nekad un nekur nav runājuši par dogonu un Atnācēju kontaktiem. Vēl vairak - viņi kā mācēdami ir vairījušies akcenēt šo dogonu zināšanu neiespējamību, bet gan tikai vākuši faktus.
Visa šī interesantā informācija varēja arī tikt nepamanīta milzīgajā etnogrāfisko datu plūsmā, taču pastiprinātu uzmanību tam pievērsa masonis un pētnieks Roberts Templs savā slavenajā 1976.gada grāmatā "Sīriusa mistērija." Galvenā grāmatas doma ir tā, ka dogoni varētu būt ssaņēmuši savas zināšanas no Sīriusa sistēmas Atnācējiem. Templa grāmata tika saņemta visai naidīgi, tās tapšanas laikā viņam šķēršļus lika pat izlūkdienestu darbinieki.
Līdz ar to bijuši visai daudz mēģinājumi arī apšaubīt Griola un Dīterlenas aprakstīto dogonu mitoloģiju, mēģinot sēt aizdomas, ka franču etnogrāfi to ir viltojuši. lai nu kā, bet pārliecinošu pierādījumu tam nav un dogonu doktrīna pierakstīta patiesi.

Dogonu mitoloģija. Dogonu vienīgais dievs ir Amma (iespējams, Amona vārda izkropļojums). Dogoniem ir monoteiska reliģija. Nenoliedzami, ka tā ir ietekmēta no seno ēģiptiešu un kristiešu reliģiskajiem uzskatiem.
Dogoniu, kas aizrāvās ar visa klasificēšanu un vietas ierādīšanu, bija izstrādājuši daudzslāņainu gudrību hierarhiju, kura tika atklāta pakāpeniski, atbilstoši dažādām apskaidrības pakāpēm:
1. Hiri so - "priekšējais vārds." Sevī ietver vienkāršotus mītu skaidrojumus. mitoloģisko personāžu tēli maskēti, viņu darbība vienkāršota, izmainīta un tai nav iekšējas saistības. Izskata pašus vienkāršākos rituālus un sakrālos objektus.
2. Benne so - "sāniskais vārds." Ietver sevī hiri so galveno saturu, kas papildināts ar atsevišķu tēlu un rituālu detaļu analīzi.
3. Bolo so - "aizmugures vārds." No vienas puses tas beidz sākumizglītības etapu, bet no otras puses - ietver sevī daudz plašākas ainas elementus. Taču par patiesi noslēpumainām dogonu reliģijas sastāvdaļām tā klusē.
4. So daiji - "skaidrais vārds." Tas ir pakāpenisksvisas dogonu zināšanas izklāsts.

Sigui svētki. Dogoni šos svētkus svin reizi 50 (60-?) gados par godu Siriusa apriņķošanas ciklam Komakanas ciemā. 60 gados atkārtojas Saturna un jupītera stāvoklis attiecībā pret Sauli.
Ceremonijai īpaši gatavo 4 veidu maskas - sirigi. Pētnieki atzīmē, ka to izskats atgādina raķetes. Maskas simboliski tēlo Nommo šķirsta piezemēšanos un pacelšanos, tajās izmantoti rombi (simbolizē nolaišanos) un taisnstūri (simbolizē pacelšanos). Dogoni teic: "Kad šķirsts laidās lejup, telpai bija četri stūri, bet kad tas nosēdās uz Zemes, telpai kļuva četras puses." Pašas sirigi maskas izskatījās kā "māja ar stāviem... [un] attēlo pašu šķirstu, kā arī tā nolaišanos no debesīm." Tādējādi patiesi nav izslēgts, ka dogoni tādējādi saglabājuši atmiņas par raķetēm.
Dogoni īpaši godāja tos priesterus, kas "apvienoja divus Sigi," t.i. nodzīvoja divreiz pa 60 gadu, kas nemaz negadījās bieži.
Līdzīga ilguma kults bija arī Senajā Ēģiptē - Ozīrisa kulta 50 gadu cikls.

Nommo. Tā dogoni sauc atnācējus no kosmosa, vārds lietojams daudskaitlī. Vārds cēlies no saknes nomo - "kādu piespiest dzert" (dogonu val.).
Tas ir kopvārds amfībijveida būtnēm. Būtņu uzdevums bijis izveidot civilizētu sabiedrību uz Zemes. Dogoni tradicionāli saglabājuši tā zīmējumus. Pētnieki atzīmē Nommo iespējamo līdzību ar šumeru-babiloņu dievību Oanesu. Atnācēji ieradušies no pundurzvaigznes Sīriusa tuvumā. Šī pundurzvaigzne tika atklāta tikai 1862. (1970.-!?) gadā.
Tie esot atlidojuši šķirstā no Sīriusa zvaigznāja pirms 5000 gadu. Nommo nosēšanās diena tiek saukta par "zivs dienu." Šķirsta nosēšanos dogoni apraksta īpaši skrupulozi. Tas esot piezemējies uz ZA no vietas, kurā dogoni dzīvojuši pirms pārceļošanas uz Mandes zemi. Jāsaka, ka tai virzienā atrodas Ēģipte un Tuvie Austrumi.
Nommo ir no visuma ieradies skolotājs, cilvēces tēvs, garīgo principu glabātājs, lietus devējs un ūdens saimnieks. Bet ne visi Nommo ieradās uz Zemes. Tā piemēram Nommo Di ("lielais") palicis debesīs kā dieva Amma vietvaldis. Tam par godu dogoni varavīksni sauc par "Nommo ceļu".
Dogoni apgalvo, ka Nommo elpojuši pa atveri virs atslēgas kaula (žaunām-?). Bez tam Nommo bijusi aste, par kuru domā, ka tās izskats ņemts no sama, kas dzīvo Nigēras upē. R.Templs gan savā grāmatā uzsver, ka aste esot tieši tāda pat kā dugongam (Halicore Dugong), kas mīt Persijas līcī un arī citur.
Kādu citu Nommo sauc par Nommo Titijain ("sūtnis"), kas ir Nommo di sūtnis un pārstāvis, kas veic Nommo Di uzliktos darbus. laikam jau tieši viņš ieradās uz Zemes.
Trešais Nommo veids bija O Nommo ("dīķa"). Par to dogoni saka: "Viņu upurēs ar mērķi attīrīt un pārveidot Visumu. ...Viņš atdzims cilvēka izskatā un nolaidīsies uz Zemes šķirtā kopā ar cilvēku senčiem..., tad viņš atgriezīs sev īsteno veidolu, valdīs no ūdens dzīlēm un laidīs pasaulē daudzskaitlīgus pēcnācējus." O Nommo miesas sadalīšana gabalos stiprii līdzinās stāstam par Ozīrisu. Nommo tika sadalīts 22 gabalos, p;ec dogonu dzimtu - binu skaita. Tā arī tiek uzskatīts, ka dažādiem dogonu klaniem pieder dažādas Nommo ķermeņa daļas. Otrais un trešais Nommo gan ir viena un tā pati radība, tikai dažādos tā darbības brīžos.
Ceturtais Nommo - tas ir Oho, Visuma kārtības satricinātājs, kas izjauca dieva Ammas plānus. Dogoni par Oho - "netīru un nepilnīgu radījumu" uzskata pašu cilvēku. Dogonu mitoloģijā Oho sacēlās pret Dievu pasaules radīšanas brīdī un palika "nepilnīga" būtne. Kristiešu mitoloģijā tas līdzinās stāstam par Luciferu. Nommo esot uzvarējis cīņā Oho, un tas kļuvis par Bālo Lapsu - viņa krišanas simbolu.
Ieradies Nommo esot uzvarējis Lapsu, un pārņēmis valdīsanu pār Zemi. Līdz ar to viņš esot izmainījis cilvēka mežonīgo būtību, taču ne līdz galam.
Nommo sadalījis savu miesu cilvēkiem, lai tos pabarotu. tādēļ tiek lietots izteiciens, ka Visums "izdzēris viņa ķermeni." Nommo cilvēkiem arī nodeva savus dzīves principus.
Kad dogoni mēģina aprakstīt Šķirsta piezemēšanās troksni, viņi saka, ka uz visām pusēm skanot vārds „nommo”. Nolaižoties gaisa virpulis sacēlis milzum daudz putekļu. Nosēšanās sitiens izšķaidījis zemi. Viņš nosēžoties bijis sarkans, bet kad jau nolaidies – balts. Pēc nolaišanās tas pats varējis pārvietoties pa zemes virsmu, laikam tam bijuši riteņi. No dogonu stāstītā izriet, ka pēc šķirsta piezemēšanās parādījies kaut kas zirgam vai kādam citam četrkājim līdzīgs, un vilcis šķirstu ar virvi uz zemieni. Šādi šķirsts pārvērties par ratiem, ka vilcis četrkājis. Lietus laikā zemiene aizpildījusies ar ūdeni un tajā kāds kukainis (radība ?) nesekmīgi mēģinājusi Debesu sūtnim iekost. Kad zemiene, kas bija pārvērtusies par dīķi, piepildījās ar ūdeni, šķirsts uzpeldēja kā milzīga laiva. No tā laika viņu saukuši par O Nommo ("dīķa"). Aiz cieņas cilvēki viņu nav dēvējuši šai vārdā, bet gan saukuši par "ūdeņu saimnieku" (di tigi).
Tālāk esot ieradies viņa dvīnis, kas arī apmeties dīķī. Tiem radušies daudzi pēcnācēji, un tiek apgalvots, ka tie vienmēr atradīsies vīrišķajos (saldajos) un sievišķajos (sāļajos) ūdeņos. Interesanti, ka tāds ūdeņu dalījums pēc dzimuma ir raksturīgs arī Divupē (Tiamata - jūra, Apsu - saldūdens). Tāpat Nommo dzīvošana dīķi visai labi saskana ar šumeru dieva Ea/Enki dzīvošanu ūdenī.
Interesanti, ka dogoni principiāli nošķir Nommo "šķirstu" un kosmosa kuģi orbītā, kas tiek raksturots kā jauna zvaigze. Tā aiznes Nommo, kad tas dodas prom no Zemes. Iespējams, ka orbitālais lidaparāts palicis dogonu mitoloģijā ar nosaukumu "Desmitā mēneša zvaigzne" (Ie pilu tolu). Nosēžoties "šķirsts" "izšļakstījis asinis" debesīs, kas sasniedza "desmitā mēneša zvaigzni" un "piešķīra tai realitāti un spožumu." Dogoni zīmē diagrammas smiltīs, kas attēlo trijus šīs "zvaigznes" stāvokļus, laikam atkarīgus no "izšļakstītās" asins daudzuma. Bez tam, pēc dogonu vārdiem, ap šo zvaigzni tika novērots sarkanu staru aplis, kas "izskatījies paplašinoties."
Blakus redzamajā zīmējumā redzamas trīs "desmitā mēneša zvaigznes" parādīšanās stadijas (skatīt, lūdzu, kā semītiem - no labās uz kreiso pusi).
1.zīmējumā - desmit stari , daļēji sadalīti pa pāriem, vērsti uz apļa iekšpusi, jo zvaigzne vēl nav "dzimusi." Tā simbolizē atdzimušā Nommo "aci," un parādās debesīs, kad piezemējas Nommo šķirsts. Tādējādi, šī zvaigzne nemaz nav zvaigzne, bet gan kāds objekts, ko var novērot pie debesīm, ja atgriežas Nommo.
Kad Nommo pirmo reizi nolaidās uz Zemes viņš "uzvarēja Lapsu, līdz ar to iezimējot savu Zemes, kuru bija radījis Lapsa, valdišanas sākumu."
Dogoni nenoguruši apgalvo, ka Nommo ticis upurēts cilvēces vārdā, lai attīrītu zemi no Oho "sacelšanās" paliekām. Ir pat Nommo piesišana pie kilena koka, nāve un augšāmcelšanās. Paralēles ar stāstu par Kristu ir pārsteidzošas!
Pēc dogonu priekšstatiem Nommo atgriezīsies, un tā diena tiks nosaukta par Zivs dienu. Šai dienā debesīs atkal iemirdzēsies "desmitā mēneša zvaigzne" un Nommo savā šķirstā dārdoņas un uguns pavadīts nosēdīsies uz Zemes. Tad dogoni cer, ka varētu notikt cilvēku grēku izpirkšana un tā "nepilnības" novēršana.
Patlaban ir zināma tikai viena pati dzelzs statuete, kas attēlo Nommo. Tās vecums 3-4 simti gadu. Tā tiek glabāta Lestera Vundermana kolekcijā Ņujorkā. Attēlotajai radībai ir tāda kā ķirzakas aste, ekstremitātēm nav locītavu, pēdas un plaukstas labi pielāgotas peldēšanai.

Apdzīvotās pasaules kosmosā. Jautājumā par dzīvības izplatību kosmosā dogoniem arī ir ko teikt. Viņi uzskata, ka Zemes tuvumā atrodas 5 vai 6 saprātīgu būtņu apdzīvotas planētu sistēmas. Mēs paši dzīvojam uz "ceturtās zemes," ragainie cilvēki dzīvo uz "trešās zemes," bet astainie ļaudis - uz "piektās zemes."
Lestera Vundermana kolekcijā Ņujorkā glabājas par 300 gadiem vecāka dzelzs statuete - Spārnotais Cilvēks, kas arī laikam dzīvo uz kādas no tuvajām apdzīvotajām pasaulēm. Būtnes no Sīriusa esot nodibinājušas ar viņiem kontaktu, taču Spārnotie Cilvēki neesot darbojušies uz Zemes.

Paši dogoni apgalvo, ka šīs zināšanas viņiem pavēstījušas būtnes no debesīm. Nav  izslēgts, ka dogonu apdzīvotajās teritorijās vēl joprojām atrodami kādi artefakti vai citi pierādījumi, kas ļautu noskaidrot notikušā apstākļus.

Līdzība ar senēģiptiešiem. Daži pētnieki uz tādu norāda. Piemēram, zināmu laika periodu senie ēģiptieši, tāpat kā dogoni, uzskatīja, ka mirušo dvēseles pirmajā laikā apmetas uz Oriona un Sīriusa. Iedziļinoties ēģiptiešu simbolikā un valodas niansēs, daži pētnieki ( Roberts Templs ) nākuši pie secinājumiem, ka senēģiptiešiem bijis visai labs priekšstats par Sīriusa zvaigžņu sistēmas uzbūvi, tāpat kā šodienas dogoniem.
Vēl pētnieki Oho tēlā saskata līdzību ar senēģiptiešu Setu.

Literatūra.
"Masques Dogons," 1938.g. Autors M.Griols.
"Sudānas Sīriusa sistēma," 1950.g. (Un Systeme Soudanais de Sinus pārpubliēts ar nosaukumu A Sudanese Sirius System). Raksts, kurā Griols un Dīterlena apraksta dogonu priekšstatus par Sīriusa zvaigznāju.
"Bālā lapsa," 1965.g. (pirmo reiz publicēta franciski kā Le renard pale, angļu tulkojums izdots 1986.gadā - The Pale Fox). Šai grāmatā detalizēti tika aplūkoti citi dogonu kosmoloģiskie priekšstati, kas ir izplatīti ari starp bambarām, bozo un minianku cilšu ļaudīm no Kutialas. M.Griols mira šī raksta tapšanas laikā, tādēļ to pabeidza viņa kolēģe Dīterlena. Tā iiznāca 1965.gadā ar pielikumu "Sīriusa pavadonis."
"Sarunas ar Ogotemmeli," 1965.g. (Conversations with Ogotemmeli). Grāmata, kas publicēta 10 gadu pēc M.Griola nāves. Tajā aprakstīta maģiski-reliģiskā dogonu uzskatu sistēma. Te arī tiek analizēta sarežģīta pasaules radīšanas mitoloģija.

Kritika.
Ekologs Volters E.van Bīks savā darbā Dogon Restudied 1991.gadā apgalvo, ka visa sarežģītā dogonu mitoloģija varētu būt paša Griola sadomāta. Pats Griols esot apgādājis dogonus ar novatoriskām idejām astronomijā, tai skaitā zināšanām par Sīriusu B. Pats Bīks 11 gadus nodzīvoja starp dogoniem Sangas ciemā.
Pret Bīka kritiku krasi iebilda pazīstamais beļģu antropologs Lūks de Heišs un Griola meita Ženevjēva Kalamē-Griola. Meita uzsver, ka viņas tēvs nav bijis astronoms, un, dodoties uz Mali 1931.gadā, nekādi nevarējis paziņot saviem pētāmajiem neko par kosmosu.
Griola pētījumu objektivitāti apliecinājuši arī citi antropologi - Barbara demota (Dogon masks autore), Terēze Vergani, kas pētījusi dogonu kosmiskos simbolus, u.c. 

Saites.
Dogoni.
Paleokontakta teorija.