Dzīvības cikliskums
- Detaļas
- 1876 skatījumi
Ik pēc lieliem laika sprīžiem Zeme ir piedzīvojusi pamatīgas masveida iznīkšanas, par kurām uzietas neskaitāmas liecības, taču nav zināmi konkrēti cēloņi.
62 miljonu gadu cikls. Pēdējo 550 (542?) miljonu gadu laikā ik pēc 62 miljoniem gadu sarucis un atkal pieaudzis jūras iemītnieku skaits. Pirmo 62 miljonu gadu izmiršanas ciklu identificēja Kalifornijas Bērkli universitātes fiziķis Ričards Millers. Kopā ar kolēģi Robertu Rodu viņš secinājis, ka jūras dzīvnieku dažādība sarukusi ik pēc 62 miljoniem gadu, bet pēc katriem 140 miljoniem gadu noslēdzas vājāks cikls. Lai iegūtu šādus datus, viņi izmantojuši Sepkoska sarakstu (?)datubāzi par katru jebkad atrasto jūras dzīvnieku fosiliju. Tad viņi salīdzināja šo informāciju ar laiku, kad katra suga parādījās un pazuda fosiliju sarakstā.
Ilgāko posmu viņi vēl riskē skaidrot ar ledāju paplašināšanos un izkušanu, bet par 62 miljonu gadu ciklu hipotēzes viņiem nav.
Kanzasas universitātes fiziķi Mihails Medvedjevs un Adrians Melots piedāvā savu izskaidrojumu. Viņi atklāja, ka lielākie dzīvo būtņu iznīkšanas gadījumi Zemes vēsturē notika gandrīz precīzi tajos periodos, kad saules sistēma nonāca ārpus Piena Ceļa centrālās plaknes. Ekskursijas uz galaktikas ziemeļiem sakrita ar bioloģiskās dažādības samazināšanos. Šais posmos planētu bombardēja ārkārtīgi spēcīgs kosmiskais starojums. Tas varēja izsaukt augu mutācijas un klimata izmaiņas.
Šobrīd Saules sistēma Piena Ceļa diska vidusdaļā un pamazām virzās augšup. Bīstamajā zonā mēs varētu nonākt pēc aptuveni 10 miljoniem gadu.
Pliocēna katastrofa. No zemūdens valstības savākto zemes paraugu analīze parādījusi, ka pliocēna laikmetā pirms 2–13 miljoniem gadu netālu no Zemes sprāgusi zvaigzne un tās starojums izraisījis neliela mēroga izmiršanu. Supernova esot atradusies 60–300 gg. attālumā, un sprādziens Zemi skāris netieši. Turklāt radiāciju piebremzējusi mazliet planētas atmosfēra.
3 lielas izmiršanas esot konstatējis vēl Ž.Kivjē:
pirms 250 miljoniem gadu – vēlais perma periods (te esot izmiruši 50% organismu);
pirms 150 miljoniem gadu – vēlais juras periods;
pirms 40 miljoniem gadu – vēlais eocēns.
Mūsdienu ģeologi esot tos apstiprinājuši.
26 miljonu gadu cikls. Ģeologi, pētīdami kalnu iežus, uzgājuši daudz astroblēmu – meteorītu krāteru pēdas. Paši krāteri nav saglabājušies, bet to pēdas iežos ir labi redzamas. Tā ik 26 miljonus gadu Zeme tika pakļauta bombardēšanai no kosmosa. Tiešu sakarību starp bombardēšanu un sugu izmiršanu noteikt nevar, taču šīs kataklizmas varēja sekmēt floras un faunas nomaiņu uz Zemes.
200 miljonu gadu cikls. Vēl astrofiziķi aprēķinājuši, ka ik pēc kādiem 200 miljoniem gadu notiek kādas ļoti jaunas zvaigznes sprādziens pārāk tuvu Zemei.
Darvinisms gan noraida katastrofu teorijas ietekmi uz dzīvības attīstību.
Kopumā paleontologi zemes vēsturē ir saskaitījuši 5 lielus izmiršanas periodus, 30 nozīmīgus periodus un ap 100 nelielus, taču kardinālus floras un faunas nomaiņas periodus. Piemēram, juras perioda laikā flora un fauna mainījusies 73 reizes!
Saites.
Bioloģija.
