Dinozauri, dinozauru virskārta
Deinos ("šausmīgs" - grieķu val.) + saurus ("ķirzaka" - grieķu val.) – „briesmīgās ķirzakas.”
Nosaukums radies 1841.gadā, kad angļu zoologs Ričards Ouvens pētīja senos kaulus.
Terminoloģija. Daļa paleontologu uzskata, ka par dinozauriem drīkst saukt tikai juras perioda sauszemes rāpuļus. Toties jūrā dzīvojošos rāpuļus (ihtiozaurus, pleziozaurus, pliozaurus u.c.), kas no sauszemes tādiem pašiem atšķiras ar ķermeņa uzbūvi, jāsauc vienkārši par ūdens rāpuļiem.
Laiks. Valdīja uz Zemes gandrīz 200 miljonu gadu no triasa perioda sākuma visu mezozoja laiku līdz pat krīta perioda beigām apmēram 65 miljoni g.pmē., kad tie ļoti spēji izmira.
Visai iespējams, ka dinozauri nelielā skaitā vēl ir izdzīvojuši uz Zemes, par ko stāstīts esejā Nesija un viņas draugi.
Apraksts. Ja jaunajā karbona periodā un permā eksistēja tikai dažas sugas, tad triasa sākumā bija liela sugu daudzveidība un dinozauri ieņēma galveno vietu. Tie bija gan uz sauszemes, gan jūrā, gan pacēlās arī gaisā. Bija vairāk nekā 100 dinozauru apakšsugu – neredzēta daudzveidība. Visdažādākie bija arī dinozauru izmēri – ilgu laiku par lielāko uzskatīja brontozauru ar 24 m izmēriem, bet tad 1995.gada rudenī Argentīnā atrada vēl lielāku – 37 m garo argentinozauru.
Rašanās un sākums. Pirmie sauszemes dzīvnieki – abinieki parādījās apmēram pirms 360-380 milj. gadu, vēlāk no viņiem cēlušies rāpuļi. Izveidojās vairākas līnijas, svarīgākas no tām izrādījās diapsīdi un sinapsīdi. Diapsīdi savā attīstībā deva arhozaurus: tai skaitā – dinozaurus un putnus, un lepidozaurus (ķirzakas, čūskas, krokodilus).
Uz paleozoja un mezozoja ēru robežas apmēram 230 miljoni gadu atpakaļ uz Zemes notika būtiskas izmaiņas mugurkaulnieku faunā. Permas periodā dominējošie zvērveida reptīļi mezozoja sākumā deva vietu citai mugurkaulnieku grupai, ko tagad dēvē par dinozauriem. Sinapsīdi bija daudzveidīgāki permā un triasā, bet ar laiku izmira, saglabājies tikai viens zars – teriodonti.
Dinozauru izcelšanās bija viens no nozīmīgākajiem notikumiem mugurkaulnieku vēsturē, tomēr joprojām nav īsti skaidrs, kur un kad notikusi to atdalīšanās no senākajiem arhozauriem un sākusies Dinosauria virskārtas agrīnā diversifikācija. Līdz šim senākās dinozauru fosīlijas bija atrastas Argentīnā, vēlā triasa iegulās, kas datētas ar 230 miljonu gadu senu pagātni. Par iespējamu agrīnāku dinozauru pastāvēšanu liecināja vien daži neviennozīmīgi identificējami kauli un atsevišķi neskaidri pārakmeņojušies pēdu nospiedumi.
Pirmie zauri radās apmēram pirms 220-230 miljoniem gadu triasa perioda beigās no Thecodonts (tiešie krokodilu pēcteči) rāpuļiem. Iesākumā, kā tagad uzskata zinātnieki, viņi attīstījās pakāpeniski un sadzīvoja ar vēl senāku reptiļu grupu. Patlaban vecākais ir pie Njasa ezera atrastais dinozaurs ir pirms 245 miljoniem gadu dzīvojuāis njasazaurs (iepriekšējais bija Brazīlijā atrastais - 240 miljonu gadu vecs).
Ir visai maz atrasti pārakmeņojumi no juras perioda sākumposma. Nesenie atradumi ASV Jaunmeksikas pavalstī ir no vēlīnā triasa perioda. Starp kauliem bija paliekas no primitīviem dinozauriem un vairāku dinozaurmorfu sugu skeleti, ieskaitot iepriekš nezināmo Dromomeron romeri. Te bija arī pārpalikumi no abiniekiem, zivīm un krokodiliem līdzīgiem rāpuļiem. Tas zinātniekus vedināja uz domām, ka kādus 15 vai 20 miljonus gadu dinozauri eksistējuši kopā ar dinozauromorfiem un to priekštečiem. Paliek izmiršanas jautājums triasa perioda beigās, kad izmira visi primitīvie dinozauru un krokodīlveidīgie reptiļi. Izdzīvo vienīgi dinozauri, krokodili un lidojošie reptiļi pterozauri.
Uzplaukums. Juras laikmeta sākumā pirms apmēram 200 miljoniem gadu tie kļuva par dominējošo dzīvnieku grupu, un šo statusu saglabāja apmēram 140 miljonus gadu.
Izmiršana. Tā bija pēkšņa apmēram pirms 60 vai 65 miljoniem gadu. Pēc tam viņu vietu strauji aizņēma zīdītāji. Dinozauru izmiršana bijusi tik spēja, ka jau izsenis nodarbinājusi cilvēku prātus. Senajiem ķīniešiem par to ir pat leģenda: kāds pūķis vēlējies aiztikt līdz Debesu dieva zelta vārtiem, bet ceļā zaudējis spēkus un nokritis zemē, pārvēršoties kaulu kaudzē.
Klasifikācija.
Arhozauru apakšklase.
Brahiozauru ģints.
Brontozauru ģints.
Hadrozauri.
Lepidozauru apakšklase (???).
Tiranozauri.
Zauropodi. Tie bija lielākie sauszemes dzīvnieki uz Zemes. Lielākie no tiem bija 20 m gari un svēra ap 20 t.
Pliozauri.
Izmiršanas teorijas.
Klimata izmaiņas.
Vīrusu slimība.
Deģenerācija dēļ milzīgajiem izmēriem.
Pirmie zīdītāji izēduši dinozauru olas. Patiešām, Gobi tuksnesī atrastas dinozauru olu dējumi un tiem blakus mazu, grauzējiem līdzīgu zīdītāju skeletiņus.
Meteorīta nokrišana jeb trieciena teorija. Patlaban galvenā teorija. Pirmo reizi šo teoriju vēl 20.gs. 70.gados izvirzīja fiziķis L.Alvaress.
66 (65?) miljonus gadu atpakaļ uz krīta un terciārā perioda robežas (vai ne tomēr mezozoja ēras beigās?) izmira dinozauri un kopā ar viņiem vēl ¾ tolaik dzīvojošās faunas. Vairums šo problēmu pētošo ģeologu, sliecas domāt, ka par cēloni bijusi liela meteorīta, asteroīda vai komētas kodola nokrišana kaut kur Karību jūras rajonā. Kritiena rezultātā uz slikto pusi izmainījās dzīves apstākļi uz Zemes – putekļu un pelnu mākoņi atmosfērā, līdz ar to temperatūras pazemināšanās (atomziema) un skābie lieti, mežu ugunsgrēki. Trieciena vilnis vairākas reizes apskrēja riņķī Zemei.
Jau iepriekšējos gados ģeologi Karību jūrā uzgājuši varenas drupu un sakusušu iežu nogulas robežslānī starp krīta un terciārā perioda formācijām. Taču ilgu laiku krāteri atrast izdevās. Tikai 1991.gada sākumā pasauli pārsteidz atklājuma vēsts. 1987.gada NASA veiktā maiju ūdensapgādes sistēmas fotogrāfijā Meksikā bija redzams, ka tā piekļaujas pusaplim 200 km diametrā. Šis pusaplis sastāv no karsta iebrukumiem. Šodien ģeologi ir pārliecināti par to, ka šis karsta iebrukumu gredzens apjož gigantisku meteorītiskas izcelsmes piltuvi. Piltuves iekšpusē ieži ir sagruvuši un tur daudz aktīvāk cirkulē ūdens, kas izšķīdina kaļķa slāņus un tādēļ arī tur izveidojušies šie karsta iegruvumi. Šodien ģeologi uzskata, ka šī ir katastrofas vieta ar vislielāko varbūtību. Turklāt visos kontinentos saglabājies meteorītu (irīdija) putekļu slānis. Šo putekļu un arī krātera vecumi sakrīt ar dinozauru izmiršanas laiku. Krāteris nes Čiksulubas krātera nosaukumu pēc tuvumā esošā ciema. Ir arī ziņas, ka šis krāteris pirmo reizi tomēr atklāts jau 1979.gadā.
Tomēr G.Kellera no Prinstonas universitātes savos darbos esot pierādījusi, ka dinozauru izmiršana notikusi 300 000 gadu pēc meteora nokrišanas.
Vulkāna izvirdums. Šo hipotēzi izvirza Prinstonas universitātes zinātnieki. Tas esot noticis Indijā, kur notikusi aktīva kalnu veidošanās. Tieši izvirdumi Dekānas provincē nogalinājuši dinozaurus. Vulkānu izmeši un gāzes – sēra dioksīds un ogļskābā gāze, izmainījušas klimatu. Pēc aptuveniem aprēķiniem šo izmešu daudzums bijis ap 50-100 gigatonnām, kas ir daudz vairāk par hipotētisko izmešu daudzumu nokrītot meteoram Čiksulubas krāterī. Citi zinātnieki pret šo hipotēzi izturas visai noliedzoši, apgalvojot, ka Dekānas plato nevarētu izmest atmosfērā tik daudz sārņu un gāzu.
Zemes gravitācijas izmaiņas. Kosmisko lidojumu inženieris Džons Fērgusons, kurš strādā Sartā, Anglijā, uzskata ka Zemei dažādos laikos bijis dažāds smaguma spēks. Dinozauri attīstījušies mazāka smaguma spēka apstākļos un aši izmira tad, kad smaguma spēks kļuva lielāks. Dzīvnieku milzīgā svara dēļ dzīve jaunajos apstākļos kļuva neiespējama.
Pētījumi. Cilvēki kopš seniem laikiem zemē atraduši milzīgus kaulus, kas izsauca lielu viņu izbrīnu. Antīkajā laikmetā šos kaulus uzskatīja par pusdievu rases mirstīgajām atliekām, kura gājusi bojā titānu cīņās un Trojas karā. Viduslaikos tos domājās esam par to milžu atliekām, kas noslīkuši vispasaules Grēku plūdos. Ķīnā šos kaulus uzlūkoja kā leģendāro drakonu paliekas un piedēvēja tām dziednieciskas īpašības.
Tikai XX gs. cilvēki beigu beigās nonāca līdz atziņai, ka šie kauli ir tādu gigantisku reptīļu paliekas, kas no Zemes virsas izzuduši pirms miljoniem gadu. Tādejādi 1841.gadā angļu biologs Ričards Ouvens zinātniskajā literatūrā ieviesa terminu dinozauri - "briesmīgās kirzakas," kad savā traktātā aprakstīja dažādās Lielbritānijas daļās uzietās seno dzīvnieku atliekas. Biologs bija satriekts no lielajiem kaulu izmēriem un īpaši no milzīgajiem plēsoņu zobiem, tādēļ arī izvēlējās darināt šādu jaunu terminu.
XIX gs.pirmajā pusē toreizējiem ģeologiem izdevās noteikt dinozauru ēras uzplaukuma laiku - tas bija mezozoja ēras juras periods, kas sākās pirms apmēram 200 miljoniem gadu. Nākamajās desmitgadēs līdzīgi atradumi sekoja arī citos kontinentos abās Amerikās, Āfrikā un Austrālijā.
Ilgu laiku tika uzskatīts ka "briesmīgu ķirzaku" atliekas sastopamas tikai Lielbritānijā, līdz 1858.gadā labi saglabājušās "hadrozaura" atliekas uzgāja arī ASV.
Tādas atrada arī Krievijas impērijas teritorijā - mezozoja rāpuļa atliekas uzgāja Simbirskas ģeologs Pjotrs Jazikovs, tai laikā pazīstamā dzejniema Nikolaja Jazikova brālis. 1832.gadā viņš publicēja eseju "Kalnu žurnālā" (Gornij žurnal), kurā pavēstīja par nezināma dzīvnieka kauliem, kurus pats bija atradis Volgas labajā krastā tās vidusteces rajonā. Šodienas speciālisti domā, ka tas varētu būt bijis ihtiozaura skelets, tomēr precīza atradumu vieta mūsdienās nav zināma.
Kolorītais ungāru paleontologs barons Francs Nopčsa 1895.gadā apgalvoja, ka viņa māsa ģimenes īpašumos Transilvānijā atradusi sīciņu dinozauru kaulus. Viņu par to izsmēja.
Zinātnieki faktus par dinozauriem krāj jau ap 200 gadu. Patlaban ir uzietas jau vairāk par 500 dinozauru sugām, bet uzskata, ka tā ir tikai maza daļiņa. Gadā reģistrē ap 20 jaunu dinozauru sugu fosīlijas. Uzskata, ka zeme slēpj vēl ap 70% dinozauru sugu. Šodien ir lokalizētas visbagātīgāko atradumu vietas - Gobi tuksnesis, Patagonija u.c., ir sācies paleontoloģijas zelta laikmets.
Pirmo reizi ideja par to, ka dinozauri bijuši reptiļi, kas dējuši olas, parādījās Lielbritānijā XIX gadsimta 20.gados, bet pirmās dinozauru olu fosilijas tika atrastas 1859.gadā Francijā (tiesa, sākotnēji tās kļūdaini tika uzskatītas par milzu putnu olām). Kopš XIX gadsimta arheoloģiskajos izrakumos atrastas daudzas dinozauru ligzdošanas vietas un olu fosīlijas, taču tikai retās no tām saglabājušās dinozauru embriju paliekas.
Bagātīgākās atradumu vietas.
Eiropā - Vaita sala.
Volgas vidustece, Krievija. Pirmais šeit mezozoja rāpuļa atliekas uzgāja Simbirskas ģeologs Pjotrs Jazikovs, tai laikā pazīstamā dzejniema Nikolaja Jazikova brālis. 1832.gadā viņš publicēja eseju "Kalnu žurnālā" (Gornij žurnal), kurā pavēstīja par nezināma dzīvnieka kauliem, kurus pats bija atradis Volgas labajā krastā tās vidusteces rajonā. Šodienas speciālisti domā, ka tas varētu būt bijis ihtiozaura skelets, tomēr precīza atradumu vieta mūsdienās nav zināma.
Nākamie paleontologi, kas apsekoja šo novadu, bija angļu profesora Roderika Murčisona vadītā ekspedīcija 1841.gadā. Tā autoratīvi konstatēja, ka Volgas labais krasts šeit patiešām veidojies no jūras izcelsmes iežiem, kas veidojušies juras un krīta periodos (70-200 miljoni gadu veci). Tomer pamatīgi izrakumi te tā arī tolaik netika veikti.
Tikai XIX gs. 90.gados kraujā pie Novajaračeikas ciema Sizraņas pagastā vietējais iedzīvotājs uzgāja neparastus apaļus akmeņus, kas līdzinājās kaut kāda dzīvnieka kauliem. Vairākus gadus ar tiem spēlējās zemnieku bērni līdz kamēr tos nejauši nepamanīja vietējais zemstes skolas skolotājs Konstantīns Frolovs. Viņš nolēma tos parādīt kādam draugam - studentam. Pēc gada students atgriezās ciemā kopā ar aspirantu Pjotru Kazanski, kas bija nospriedis, ka uzietie apaļie akmeņi nav nekas cits kā aizvēsturiskā ihtiozaura mugurkaula skriemeļi. Viņa pieņēmums apstirinājās, kad kopā ar zemniekiem viņš vēlreiz pārmeklēja krauju - atkal tikaatrasti pārakmeņoti kauli. Par šo vietu galu galā uzrakstīja 1903.gadā izdotajā rakstā "Par ihtiozaura kauliem, kas uzieti Simbirskas guberņas Sizraņas pagastā," kas,savukārt, tika iekļauts "Kazaņas universitātes Dabasznātņu biedrības darbos." Pēc atrašanas vietas atrastais ihtiozaurs tika nosaukts par "Volgas ihtiozauru" (Ichthyosaurus volgensis). Patlaban to uzskata par pirmo Juras perioda reptīli, kas uziets Krievijas teritorijā.
Arī padomju periodā bija dažādi zīmīgi atradumi. Piemēram, Kašpīras slānekļa raktuvēs 1936.gada vietējais strādnieks Bočkarjovs 148 m dziļumā uzgāja neparastu priekšmetu. Raktuves ierēdnis Pestovs to nodeva vietējā novadpētniecības muzejā. Atradums izrādījās ihtiozaura žokļa fragments un tas līdz pat šai dienai aplūkojams Pjotra Alabina vārdā nosauktā Samāras apgabala vēstures novadpētniecības muzeja ģeoloģijas un paleontoloģijas muzeja zālē.
Ilgus sava mūža gadus pētījumiem šais vietās vetījis Vladimirs Jefimovs, Undoras apmetnes paleontoloģijas muzeja direktors. Viņš daudzus gadus pētījis fosīlijas Volgas vidusteces nogulumiežos no Undoras līdz pat Sizraņai. savu meklējumu laikā uzgājis daudz seno reptīļu atlieku fragmentu, no tiem ap 70% piedereja ihtiozauru rindai. Pamatojoties uz Jefimova uzietajiem fragmentiem (galvenokārt mugurkaula skriemeļiem) XX gs. 90.gadu beigās tika izveidots ihtiozaura makets, tagad izstādīts Samāras muzejā.
1986.gadā jefimovs uzgāja pliozaura atlieku fragmentus uz Samāras un Uļjanovas apgabalu robežas. Vislabāk bija saglabājies apakšžoklis ar zobiem, daļa pakauša kaula, daži augšžokļa elementi, arī labais pleca kauls un abi gurni. Vel tika uzieti vairāk kā 20 mugurkaula fragmenti. Kad atradumi tika nodoti Samāras muzejam, tā darbinieki izveidoja arī pliozaura modeli.
Ķīnas Šaņduņas province. Liekas, ka visbagātīgākie dinozauru atradumi pasaulē ir Ķīnas Šaņduņas provincē, jo tur kopš 2008.gada marta līdz gada beigām tikušas izraktas 7600 dinozauru atliekas. Šī vieta uzmanību piesaistīja 1964.gadā, kad pirmos dinozauru kaulus te uzgāja naftas meklētāji. Vairākums kaulu esot no krīta laikmeta, t.i. no dinozauru izmiršanas posma. Vieta nodēvēta par "dinozauru pilsētu," jo četru desmitgažu laikā še uzietas ap 50 tonnas izmirušo dzīvnieku kaulu. Taču nu ir pārsniegti visi rekordi, jo no vienas 100 m garas bedres tika izcelti vesli 3000 kaulu. Interesanti, taču tik daudz beigtu dzīvnieku vienuviet nevarēja nonākt nejauši.
Gobi tuksnesis.
Liesmojošās klintis. Iesarkanu smilšu tuksnesis Mongolijā, kas ir visizslavētākā fosīliju un dinozauru kaulu atrašanas vieta.
Patagonija.
Kenija. Valsts ZR, kur uzieti agrīno cilvēku kauli, tagad uzietas arī vairāk kā 200 dinozauru sugu atliekas, ieskaitot T-Rex līdzīgu dzīvnieku. Domā, ka kauli ir no mezozoja beigu perioda pirms apmēram 200 miljoniem gadu.
Atradumi Krievijas impērijā. 1948.gadā Blagoveščenskā (Pieamūra) akmens karjerā Nagornajas ielas rajonā tika uzieti unikāli kaulu depozīti. Atliekas nejauši atrada skolnieks Ivans Bastirkins (Иван Бастрыкин). Apjomīgi izrakumi parādīja, ka pa seno ieleju gājis селевой поток, kas savā ceļā noslaucījis un apglabājis simtiem dzīvnieku. Tos paleontologi uziet vēl tagad.
Pie Pikuļnejas ezera Čukču pussalā uziets ķivergalvas pīļknābja dinozaura skeleta fragmenti - muguras skriemeļi u.c. kauli. No juras perioda 70-80 milj.gadu atpakaļ.
Amūras apgabala DA - Kundurā 1990.gadā celtnieki atklāja veselu dinozauru kapsētu, kad būvēja ceļa posmu Čita-Habārovska. Aizvadītajos 10 gados paleontologi tur atraduši vairāk kā 1000 zālēdāju dinozauru atliekas. Te, tāpat kā Čukču pussalā, tika uziets ķivergalvja pīķnābja skelets (pilnībā saglabājies!). Tagad tas atrodas Ģeoloģijas institūtā.
Ziemeļamerika. ASV Montānas pavalstī un kanādiešu Albertas provincē dinozauru kauli guļ zemes virspusē.
Dinozauru olas. Daļa (laikam lielākā) dinozauru dēja olas. Pirmās dinozauru olas uzietas Francijā 1859.gadā. Lielākās no uzietajām olām ir 2 pēdu (ap 60 cm) garas.
Dinozauru pēdu nospiedumi. Tādi atrasti pa visu pasauli, lielākie un skaidrākie dinozauru pēdu nospiedumi pasaulē atrodas Hisarlikas kalnu grēdas nogāzē Uzbekijā.
Ātrums. Zinātnieki modelējuši, ka mazākie dinozauri spējuši sasniegt ātrumu 64 km/st. Lielākiem tas bijis mazāks, piemēram alozauram – 33,8 km/st., tiranozauram - 28,8 km/st.
Dinozauru attēli senatnē. Tādus dažādos laikos pasaulē daudzviet cilvēki ir zīmējuši.
Dinoparki.
Viškovas dinoparks. Vienīgais tāds Čehijā un Slovākijā, kur dinozaurus var redzēt to dabiskajā lielumā.
Palangas dinoparks. Lietuvā.
Raksti.
Atrasta pirmā dinosauru smadzeņu fosilija.
Cik ilgi dinozauru mazuļi atradās olās?
Paleontologi: dinozauru izmiršana bija pakāpeniska.
80 miljonus gadu vecos dinozaura kaulos atrod asins šūnu paliekas.
Muzeja krājumā atrod pasaulē vecāko dinozauru.
Saites.
Dinozauru medības.
Paleontoloģija.