Dzogčen

Dzogčen nozīmē "pilnība" (čen), "pabeigtība" (dzog): katra sākotnējais stāvoklis, absolūtais potenciāls, kas ar neskaitāmo enerģētisko formu starpniecību var izpausties kā telpa uztraukumiem un nelaimēm, gan arī apgaismības veidā, atrodošos viņpus ciešanām. Zināšanas, kuras nodod dzogčen meistari, nav balstītas intelektā. Tās nav nosacītas reliģiskā vai filozofiskā ideoloģijā. Tās attiecās uz cilvēciskās pieredzes nepastarpinātās realitātes.
Dzogčen oriģinālajos tekstos teikts, ka šī mācība tikusi nodota aizvēstures ērā no „divpadsmit meistariem.” Tālāk paskaidrots, ka mācība tikusi nodota trīspadsmit sauļu sistēmās, ne tikai mūsējā, un ka uz Zemes eksistē tikai ierobežots daudzums ar šīs mācības svētajiem tekstiem. Var secināt, ka Dzogčen mācības izcelšanos nevar attiecināt uz kādu konkrētu laikmetu, kaut gan grūti noteikt to vēsturisko precizitāti. Kas attiecas uz Dzogčen, kāds tagad eksistē Tibetas budisma tradīcijā, pirmais meistars bija Prahevadžra, dzimis Uddijanā. Literatūrā nav sastopami konkrēti dati par viņa dzimšanas laiku, bet no avotiem var secināt, ka tas bija pēc Budas paranirvānas (došanās Nirvānā). Viņš saņēma Dzogčen mācību tieši no sambhogokajas dievietes Vadžrasatvas. Šī mācība, ko sauc arī par tantrām, lai gan arī tās nesatur transformācijas ceļa principus, tika pierakstīti un nodoti tā laika svarīgākajām budistu skolām un meistariem. Tādā veidā varam teikt, ka Dzogčen vārdu un koncepciju rāmjos neietilpināmās mācības, pienācīgā veidā nodotas, ir ietekmējušas budisma principus.
No Prahevadžras laika Dzogčen mācība tikusi nodota no meistara skolniekam, līdz kad Budisma Tantriskā tradīcija nokļuva Tibetā, pateicoties ķēniņa Triconga Denčena atbalstam. Pēc Padmasambhavas padoma, ķēniņš aizsūtīja Vairačanu, tibetieti, vienu no septiņiem pirmajiem san mūkiem Tibetā, uz Uddijanu Indijā. Kad mūks nonāca Indijā, viņš saņēma visas Drogčen mācības par „prāta dabu” (sanskr. Cittavarga; tib.sems sde), un par „telpu” (Abhyantraravarga, klong sde), un meistara Šri Singha rakstus. Atgriezies Tibetā, viņš mācību nodeva dažiem izredzētiem skolniekiem, tostarp arī ķēniņam. Vēlāk uz Tibetu tika ataicināts kašmirietis meistars Vimalamitra, kurš atnesa trešo Dzogčen daļu – „slepenās metodes” (Upasdevarga, man ngagbsde). Tā kā visas tolaik Tibetā ieviestās mācības tika vēlāk attiecinātas uz Ņjingmas („vecajo,” „sarkancepuru”) tradīciju, tad arī Dzogčen tantras, tulkotas tibetiski no sanskrita vai Uddijanas valodas, arī pieder pie šīs skolas svētajiem tekstiem.
Dzogčen tantras nemāca vēlmju transformāciju gudrībā, vizualizācijas metodes prakses vai mantru skaitīšanu. Daudzveidīgās Dzogčen metodes tiek pielietotas lai cilvēku novestu dziļās apceres, rig-pa, stāvoklī, kas nozīmē „tīrās neduālistiskās klātbūtnes stāvoklis.” Tā kā Dzogčen budisma tradīcijas mācība un metodes pasniedza praktizējošie, kuri bija pazīstami ar Tantru, dažos Dzogčen mācības tekstos var atrast pamācības, kas ir saistītas ar transformācijas ceļu (piemēram, Anu-jogā).
Šajā tradīcijā, neduālistiskais stāvoklis vienotībā ar piesārņoto telpu, tas ir sansāru, saucās Dzogčen. Iespējams, tas ir iemesls, kāpēc Dzogčen attiecina uz Ņjingmas augstākajām iekšējās Tantras tradīcijām. Taču ir jāatšķir Tantrai piemītošo vizualizācijas principu no Dzogčen pašatbrīvošanās principiem. Tibetā Dzogčen mācība vienmēr saglabājusi savas sākotnējās īpašības, pie tam neļaujoties kļūt par vienu no atsevišķām skolām. Patiesībā to praktizējuši meistari un mācekļi no visām skolām, gan no senajām, gan mūsdienu tradīcijām. Piemēram, Dzogčen praktizēja gan Karmapa byung rdo rje (1284.-1339.g.) no Kagju skolas, Gro mgon dBsng sdud dnying po (1763.-1803.g.) no Sakja, piektais Dalailama (1617.-1682.g.) no Gelug tradīcijas.
Līdz budisma ienākšanai, Tibetā eksistēja Bon reliģija, kam piemita stipras rituālās tradīcijas. Šīs tradīcijas balstījās uz cilvēka iekšējo enerģiju kopsakarību, kopējo atkarību ar ārējo enerģiju principu, kas tika personificētas kā dažādu klašu cilvēkiem neredzamas, varenas būtnes. Ar meistara Šenraba Mivo (dzimis ap 1900.g.pmē.) parādīšanos, kurš dzīvojis Šang Šung karalistē (šīs karalistes centrs atradies rietumu Tibetā pie Kailiša kalna) šī tradīcija transformējusies un attīstījusies, tikuši izņemti daži negatīvie aspekti. Starp mācībām, kas tiek piedēvētas Šenrabam Mivo, ir tādas kā „Prāta dabas Bon,” „Mutiskā Šang Šungas Dogčen nodošana.” Šīs mācības tikušas nodotas mutiski līdz ķēniņa Nangše Lodpo laikam. Šā cikla Dzogčen mācības principi un prakses metodes neatšķiras no metodēm un principiem, kādus var sastapt budisma tradīcijās.
Kaut arī vēstures gaitā Dzogčen nokļuva Tibetā, un izplatījās šajā zemē starp abām dižajām tradīcijām – budisma un bona, pašu Dzogčen nevajag skatīt kā reliģisku vai filozofisku tradīciju. Tā jāsaprot kā pilnīgo zināšanu par personības stāvokli, un šī gudrība neietilpst kādos reliģiskās ticības vai kultūras rāmjos. Dzogčens nekļuva par sektu, bet palicis par to pašu mācību, jo gadsimtu gaitā tam izdevies saglabāt tīrību un nodošanas pēctecību, tā kā neviena no vairāk formālām reliģiskā institūta struktūrām.
Uddijana, no kurienes, kā tiek uzskatīts, sāka izplatīties tantriskās mācības, senajos laikos bija zeme ar plaukstošu budisma kultūru, kurā ieradās daudz skolotāju, lai tur saņemtu Mācības nodošanas. Šeit, no skolotāja Garab Dordže (dGa’-rab rdo-rje), dažus gadsimtus pirms kristiānisma sākuma, sākas vēlāk budisma tradīcijā iekļautais Dzogčen. Garab Dordže mācības, par kurām saka, ka tās „atrodas aiz karmiskā cēloņu-seku likuma robežām,” panāca pilnīgu to pirmo skolnieku, pazīstamu indiešu panditu tradicionālo uzskatu maiņu. Un tāpēc Dzogčen nodošana tika sākta slepeni, paralēli vispārpieņemtajai budisma mācībai.
Dzogčen mācības teksti tiek dalīti trijās daļās: Prāta Dabas (sems-de), Sākotnējās Telpas (kLong-sde) un Slepenā metodes (man-ngag-sde). Pirmos divus uz Tibetu atnesis Vairočana, pēdējo Vimalamitra. Mācības, kuras sākotnēji nodeva Padmasambhava, bet pēc tam tikušas noslēptas dažādās Tibetas vietās, arī pieder pie slepenajām. Šāda tipa teksti, saukti „terma” (gter-ma), vai „dārgumu glabātuve sāka tikt atrasti sākot ar trīspadsmito gadsimtu. Mutiski nodotie teksti, sākot no Garab Dordže laikiem tiek saukti par „mutvārdu tradīciju” (bka’-ma).
Eksistējošie dati ir nepietiekami, lai noteiktu, vai eksistējis visu Dogčen mācību vienots avots. Daudzu gadsimtu garumā to praktizējuši Meistari, piederoši pie visām skolām un tradīcijām, tāpēc pēc savas būtības Dzogčen ir ārpuss visiem tradīciju rāmjiem.
Atbilstoši Dzogčen mācībai, visa pamats – tukšs un sākotnēji tīrs; pamata daba – spontāni pilnīga skaidrība; sākotnēji tīrās dabas un spontāni pilnīgās dabas nesaraujami vienotā sākotne izpaužas brīvā enerģijas vai līdzjūtības plūsmā.
Individuālajam prātam, šis pamats – dabisks stāvoklis. Tā ir vienlaikus pamats gan samsāras maldu pārņemtajam prātam (ma rigpa) gan apgaismotajam nirvānas prātam (rigpa).