Doringi
Doringi - "garie akmeņi." Tā Tibetā tiek saukti menhīri.
Atrašanās vieta. Doringi atrodas Transhimalajos, Tibetā.
Apraksts. Doringus aprakstījis krievu gleznotājs un ceļotājs Nikolajs Rērihs. Viņš 1928.gadā organizēja savu otro lielo ekspedīciju „Himalaji-Altajs,” un šis ekspedīcijas laikā viņš Transhimalajos (Tibetā) piecpadsmit un sešpadsmit tūkstošu pēdu augstumā redzēja vairākas menhiru grupas. Tibetā neviens nekā nezināja par šiem menhīriem - tā raksta Nikolajs Rērihs. Pēc vairāku dienu gājiena Rērihs un viņa pavadoņi apmetās netālu no vienas šādas menhīru grupas. Tie bija gareni akmeņi. Rērihs par tiem ļoti interesējies. Viņš jautājis savām tibetiešu pavadonim: „Kas tie par akmeņiem nogāzēs?”
„Ā,” tibetietis atbildējis, „tie ir doringi - garie akmeņi: tā ir sena svētvieta. Ieteicams uzpilināt taukus uz akmens galiem. Tad šīs vietas dievības palīdzēs ceļotājiem.”
Nikolajs Rērihs doringus aprakstā tā: „Uz Transhimalaju reljefa skaidri bija redzamas garas vertikālu akmeņu rindas. Tās bija alejas, kas noslēdzās ar apli, kura vidū bija trīs augsti akmeņi. Viss veidojums bija būvēts virzienā no rietumiem uz austrumiem.”
Pēc nometnes iekārtošanas Rērihs, protams, rūpīgi aplūkoja šo veidojumu un secināja, ka tie ir tipiski menhīri, tādi paši, kas padarīja slavenu Karnaku Francijā. Apkārtējās nogāzēs nekas cits nebija redzams. Netālu no menhīru grupas atradās maza, izžuvusi upīte. Rērihs vēlējās izdarīt arheoloģiskus izrakumus, taču viņam to neatļāva tibetieši. Vainojami muļķīgie tibetiešu aizspriedumi (tā Rērihs); viņi apgalvoja, ka Buda esot aizliedzis pieskarties zemei. Taču arī bez arheoloģiskiem izrakumiem Rēriham bija skaidrs, ka tā ir „tipiska druīdu konstrukcija.” (Vai tiešām?).
Nākamajās dienās slavenais krievu mākslinieks kopā ar saviem pavadoņiem uzgāja vēl četras menhīru grupas. Dažas no tām bija tādas pašas menhīru alejas, bet citas bija veidotas no nedaudziem gariem akmeņiem, kurus ieskāva mazāki akmeņi. Kad Rēriha ekspedīcija tuvojās augstajām pārējām īsi pirms Bramaputras, šādas garo akmeņu alejas vairs nebija manāmas - tā raksta Rērihs.
Citi Rēriha ekspedīcijas „Himalaji-Altajs” atklājumi. Nikolajs Rērihs raksta, ka līdzās šīm menhīru grupām viņi uzgājuši dažus kapus. Tie bija ar lieliem akmeņiem izlikti kvadrāti. Šajā paša rajonā Rēriha ekspedīcija atrada senu sprādzi no mazā liela kaula ar divgalvainu ērgli. Tāds pats ornaments esot uziets Dienvidkrievijas un Ziemeļkaukāza apbedījumos. Bez tam Rērihs atzīmē, ka tibetiešu zobeni ir tādi paši, kādi uzieti gotu kapuvietās. Pie visā tā viņš piezīmē, ka sievietes šajā Tibetas nostūrī nēsā tādu pašu galvasrotu, kāds ir slāvu tā sauktais kokošņiks.
Vēl interesantāki ir Rēriha antropoloģiskie novērojumi. Nikolajs Rērihs apgalvo, ka Tibetā redzējis tibetiešus ar spāniskiem, ungāriskiem un dienvidfranču sejas pantiem. Pēc Rēriha teiktā, šiem tibetiešiem nav nekā kopīga ar mongolisko vai ķīniešu tipu. Šīs pazīmes saistās tikai ar eiropisko. Šie fakti liek domāt par migrāciju lomu un nozīmi cilvēces vēsturē. Jeb taisnība ir oftalmologam profesoram E. Muldašovam, kurš aprēķinājis, ka tieši tibetiešiem ir statistiski vidējās acis un līdz ar to Tibeta varētu būt cilvēces šūpulis un visas pašreizējās cilvēces rases ir cēlušās no „tibetiešu rases.” Starp citu, pirms Muldāšova to pašu apgalvojusi bulgāru gaišreģe Vanga. Sakritība, vai ne? Tas tā pārdomām.
Leģendas. Tibetiešu leģendas ir pievērsta uzmanība šiem menhīriem un dolmeniem. Vienā leģendā teikts sekojošais:
„No tālās Indijas aizceļoja divi prinči. Viņi devās uz ziemeļiem. Ceļā viens no prinčiem nomira, un brālis iemūžināja viņa piemiņu, uzceldams uz kapa diženu krāvumu no lieliem akmeņiem. Un pats turpināja savu ilgo ceļojumu uz svešām zemēm.” Šajā tibetiešu leģendā ieskanas Lielo ceļotāju, migrāciju tēma, vai nē?
Post scriptum: gandrīz aizmirsu - Rērihs, šķiet, pieļauj, ka Eiropas menhīru celtnieku izcelsme meklējama šeit Tibetā, Transhimalajos. Protams, ka varēja būt otrādi - Rērihs savos spriedumos nav kategorisks.
Saites.
Megalīti.
