Dēnics, Kārlis (1891.-1978.g.)
Karl Dōnitz.
Lieladmirālis 1943.gadā. Vācijas reihskanclers pēc Hitlera pašnāvības.
Dzīvesgājums. I Pasaules kara laikā pēc dienesta uz karakuģiem un lidlaukos, 1916.gadā viņš lūdza sevi pārcelt uz zemūdeņu daļu. Pēc diviem gadiem zemūdene "UB-68", kurā viņš atradās, tik pārtverta un nogremdēta pie Maltas. Apkalpe izglābās, un viņš tika apcietināts. Lai gan, karš drīz noslēdzās, Dēnics no ieslodzījuma vietas Lielbritānijā pie Šefīldas netika atbrīvots līdz pat 1920.gadam.
Būdams pieredzējis zemūdeņu apkalpes loceklis, Dēnics gūstā Lielbritānijā izdomāja kaujas stratēģiju, kuru vēlāk bieži izmantoja II Pasaules karā. Tā paredzēja uzbrukt ar vairākām militārajām zemūdenēm vienlaicīgi. Tās sagaidīja, lai sabiedroto kuģi, vēlams konvojs, tām pabrauc garām, tad zemūdenes viena pēc otras kā vilku bars tiem seko un uzbrūk. Ar šīs, oficiāli par Vilku bara doktorīnu dēvētās taktikas palīdzību viņš vēlējās nobadināt Lielbritāniju. Dēnics burtiski plānoja iznīcināt pilnīgi visus apgādes kuģus, tādējādi nogriežot Britu salām pārtikas piegādi. Stratēģija izrādījās militāri efektīva un Dēnicam atnesa slavu un apbalvojumus. Tiesa, tā veiksmīgi strādāja tikai līdz brīdim, kad sabiedroto spēki attīstīja radarus, ar kuru palīdzību zemūdenes kļuva redzamas.
Lai gan Kārlis Dēnics (attēlā priekšplānā ar skatu pret pārējiem) bija lojāls Ādolfa Hitlera sekotājs un antisemīts, viņš nekad oficiāli neiestājās Nacionālsociālistiskajā vācu strādnieku partijā.
Karls Dēnics skrupulozi vēlējās zināt visu par savā pakļautībā esošajiem kuģiem un zemūdenēm. Visām militārajām apkalpēm jaunākā informācija par atrašanās vietu, degvielas patēriņu un citiem parametriem bijusi jānodod vadībai desmitiem reižu dienā. Regulārā komunikācija, izmantojot pārtveramos radio sakarus, sabiedrotajiem deva ārkārtīgi daudz materiāla, ko censties atšifrēt. Savukārt koda atslēgas atklāšanā īpaši liela līdzīgas informācijas bagātība nodrošina vienkāršāku tā atminēšanu. Turklāt, kad saziņas kods tika uzlauzts, sabiedrotajiem bija pieejama ļoti plaša un detalizēta informācija par faktiski visu Dēnicam pakļauto floti - kuģu un zemūdeņu atrašanās vietām, to stāvokli un apkalpi, ļaujot īstenot precīzus uzbrukumus.
Kamēr valsts politika bieži vien neietekmē indivīdu rīcību, un karos nereti fiksēti gadījumi, kad karavīri glābj pretinieku dzīvības, Karls Dēnics nav ļāvies cilvēcīgu jūtu uzplūdiem. "Grimstošu kuģu apkalpes glābšanas mēģinājumi nav pieļaujami. Tas ietver arī cilvēku izvilkšanu no ūdens un viņu iecelšanu glābšanas laivās, apgāztu glābšanas laivu pacelšanu, kā arī pārtikas un ūdens izsniegšanu. Glābšana ir pretēja primitīvām karadarbības prasībām iznīcināt ienaidnieka kuģus un apkalpi. Nocietinieties, atcerieties, ka pretiniekam nav nekādas iecietības pret sievietēm un bērniem, kad viņi bombardē Vācijas pilsētas," sev padotajiem reiz pavēlējis Vācijas flotes admirālis.
Ādolfs Hitlers pirmsnāves vēstulē par savu pēcteci iecēla admirāli un vācu karaflotes komandieri Kārli Dēnicu. Oficiāli viņš par strauji grūstošā Trešā reiha vadītāju kļuva 1945.gada 30.aprīlī, īsi pēc fīrera pašnāvības. Dēnics ieguva Vācijas prezidenta un Bruņoto spēku augstākā komandiera amatus, bet ne fīrera titulu. Divas dienas vēlāk - 2.maijā - viņš izveidoja pēdējo nacistiskās Vācijas ministru kabinetu, tā dēvēto Flensburgas valdību, kura parakstīja padošanos sabiedroto spēkiem un savu eksistenci beidza 23.maijā pēc trīs nedēļu pastāvēšanas.
Pēdējās dzīves dienās Ādolfs Hitlers vīlās savos tuvākajos vīros Hermanā Gēringā un Heinrihā Himlerā. Gēringu viņš uzskatīja par nodevēju, jo viņš piedāvāja pārņemt Trešā Reiha vadību, bet Himleru – par viņa centieniem uzsākt miera sarunas ar sabiedrotajiem. Rezultātā Dēnics tika nominēts prezidenta un Bruņoto spēku komandiera amatiem, bet Jozefs Gebelss par kancleru un valdības vadītāju. Tomēr, kad Gebelss sekoja Hitleram un kopā ar sievu arī izdarīja pašnāvību, iepriekš nogalinot arī savus sešus bērnus, Dēnics par galveno ministru nozīmēja Ludvigu Švērinu fon Krozigku. Viņi abi centās uzturēt valdības darbu, lai no salīdzinoši drošās Flensbergas Vācijas ziemeļos pie Baltijas jūras pārraudzītu spēku atkāpšanos no austrumiem un padošanos Lielbritānijas un ASV armiju daļām, lai pēc iespējas mazāk nacistu militāro vienību kristu Sarkanās armijas gūstā. Tika uzskatīts, ka padomju karavīri pret gūstekņiem izturēsies daudz nežēlīgāk.
Latviešu leģiona 15.divīzijas kareivji tika iesaistīti aizsardzības kaujās un devās arvien tālāk uz Rietumiem. Vācijā leģions tika atbruņots, jo pašām vācu SS vienībām trūka apbruņojuma. Beidzot leģiona vadība uzskatīja, ka nav nozīmes turpināt kaujas. 29.aprīlī Bangerskis izdeva pavēli latviešu vienībām izrauties no Austrumu frontes un doties uz Rretumiem. Lēmumu paziņoja lieladmirālim Karlam Dēnicam, kurš pēc Hitlera pašnāvības bija pārņēmis reiha vadību.
Nirnbergas tiesā. Nirnbergā notiesāts uz 10 gadiem. Karls Dēnics uzskatīja, ka ir absurdi valsts galvu tiesāt par kara noziegumiem (attēlā Nirnbergas tiesā sēžam aizmugurējā rindā kreisajā pusē). Tāpat viņš apgalvoja, ka neko nezinot par režīma izturēšanos pret ebrejiem un pats noziegumus nav pastrādājis. "Tiesas process var beigties tikai ar kļūdu, jo tas ir balstīts kļūdā. Kā ārvalstu tiesa var tiesāt citas valsts suverēno valdību? Vai mēs varētu tiesāt jūsu prezidentu Frenklinu Rūzveltu, sekretāru Henriju Morgentau vai Vinstonu Čērčilu un Antoniju Īdenu, ja mēs būtu uzvarējuši karu? Mēs tā nebūtu varējuši darīt un nedarītu. Tiesāšanu, kas notiktu, īstenotu pašas nācijas un tas notiktu tiesu namos pašu zemēs." Viņš tiesā norādīja, ka uzņemas atbildību par zemūdeņu karadarbību no 1933. gada un par visiem Jūras spēkiem no 1943.gada, bet padarīt viņu atbildīgu par to, kas Vācijā notika ar ebrejiem vai krievu karavīriem austrumu frontē, esot tik absurdi, ka viss, ko varot darīt, ir smieties.
Nirnbergas tiesā Dēnics savā aizstāvības runā teica vārdus: "Jūsu amerikāņu admirālis minēja, ka viņš mani vērtējot ļoti augstu, un uzskatīja, ka es savu aizstāvību īstenoju perfekti. Ar sava štāba vadītāja palīdzību viņš man nodeva ziņu, ka mana rīcība bija nevainojama, un viņš izsaka man vislielāko apbrīnu." Admirālis Česters Nimics tiesā pat sniedza rakstisku apliecinājumu, ka viņš arī izmantojis neierobežotu zemūdeņu karadarbību, un atbalstot šādas taktikas izmantošanu. Tiek uzskatīts, ka viņa liecība bijusi viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Dēnics saņēmis ievērojami vieglāku sodu nekā citi vācu virsnieki, lai gan ieņēmis ievērojamus amatus.
Mūža nogalē. Atbrīvots 1956.gadā.
Rietumvācijas valdība uzskatīja, ka Dēnicam nepienākas lielāka pensija par to, kādu saņem kapteinis, taču Trešā Reiha pēdējais līderis to apsūdzēja. Valdība norādīja, ka admirāļa pakāpi Dēnics saņēmis tikai kā Hitlera uzticības persona, un ne savu sasniegumu dēļ. Dēnics šādu spriedumu apsūdzēja un uzvarēja, kas ļāva viņam saņemt pilnu admirāļa pensiju. Viņš pārcēlās uz nelielu ciematu pie Hamburgas un atlikušo dzīves daļu līdz 1978.gadam nodzīvoja salīdzinoši mierīgi. Līdz pat mūža galam viņš neuzskatīja, ka ir atbildīgs par nacistu pastrādātajiem noziegumiem. Bijušais admirālis uzstāja, ka pildījis tikai savus virsnieka uzdevumus, kurus uzlika pienākums.
Citāti. 1944.gadā viņš teica runu, kura spilgti raksturo viņa personīgos uzskatus: "Vācijas vīri un sievas! Par ko gan mūsu valsts būtu kļuvusi, ja fīrers mūs nebūtu sapulcinājis zem nacionālsociālisma karoga. Sadalījušies partijās, apsēsti ar pieaugošo žīdisma indi un neaizsargāti pret to, kā arī bez mūsu tagadējā bezkompromisu skatījuma uz pasauli mēs jau sen būtu padevušies zem šī kara sloga un pakļauti nežēlīgai iznīcināšanai no mūsu ienaidnieku puses."
Saites.
Vācieši.
