Divpadsmit tabulu likumi
XII tabulu likumu rašanās.
Plebeji bija neapmierināti ar tiesību slepenību, jo visi priesteri bija patricieši. Tautai radās aizdomas, ka likumi tiek interpretēti aristokrātijas interesēs. Tautas tribūni sāka pieprasīt izveidot rakstītu likumdošanu un to publicēt. Taču tikai 462.gadā tautas tribūns Terentīlijs Arse panāca speciālas komisijas izveidošanu, kurai tika uzdots noteikt Romas valsts likumus.
Komisija 454.g.pmē. devās uz Grieķiju, lai iepazītos ar grieķu likumdošanu – īpaši to, ko radījis bija Solons Atēnās. Pēc atgriešanās tauta izvēlēja 10 vīrus – decemvirus, un uzdeva tiem likumu sastādīšanu, piešķirot tiem ārkārtējas pilnvaras uz 2 gadiem. 450.g.pmē. darbs bija pabeigts un decemviri iesniedza tautai desmit likumu tabulas, kuras vēlāk tika papildinātas ar vēl divām.
Tauta tos akceptēja un tie vēlāk tika iegravēti vara tabulās Foruma laukumā vispārējai zināšanai. Neviens vairs nevarēja aizbildināties ar likuma nezināšanu. Tā Senajā Romā sākās rakstīto tiesību periods.
390.g.pmē. pēc gallu iebrukuma „XII tabulu” oriģinālie teksti gāja bojā. Mūsdienās šis tiesību avots ir zināms tikai pēc citātiem un vēlāko romiešu autoru izklāstiem.
Likumu struktūra.
I–II tabulas – procesuālās tiesības.
III tabula – maksātnespējīgu parādnieku lietu tiesvedība. Lijkumi noteica maksimālo aizdevuma procentu, kurš nedrīkstēja parsniegt 1% mēnesī. Iepriekš šāds ierobežojums nepastāvēja, un kreditori noeica aizdevumu procentu pēc saviem ieskatiem. Kreditors bija tiesīgs ieslodzīt parādnieku cietumā, ja viņš 30 dienu laikā pēc tiesas lēmuma nesamaksāja parādu. Ja turpmāko 60 dienu laikā parāds netika atgriezts un neatradās neviens cilvēks tautas sapulcē, kurp parādnieku veda no cietuma 3 reizes, publiski paziņojot parāda summu un aicinot kādu dzēst šo parādu tad parādneku varēja ārdot parādu verdzībā vai sacirst gabalos, it īpaši, ja parsona bija parādā vairākiem kreditoriem vienlaikus. Parasti gan kreditori deva priekšroku pārdošanai, jo tā varēja vismaz daļēji segt zaudējumus. Parādu verdzība Romā tika atcelta tikai 326.g.pmē. ar Patēlija – Papīrija likumu.
IV–V tabulas – ģimenes, aizbildniecības, mantošanas tiesības. Šie likumi raksturo patriarhālu sabiedribu ar dzimtas galvas pater familias neierobežotu varu attiecībā uz savas dzimtas locekļiem. Tēvs varēja gan nogalināt savus bērnus, gan pardot tos verdzībā. Vienīgi, javiņš dēlu pārdeva verdzībā trešo reizi, bet īpašnieks arī ša reizē dēlu atbrīvoja, tad dēls kļuva eancipēts – t.i. atbrīvots no tēva varas. Ši likuma nstādne reizēm tika izmatota, lai atbrīvotu dēlu notēva varas, organzējot trijkāršu fiktīvu dēla pārdošanu.
Meitas no tēva varas atbrīvoās apprecoties. Laulība parasti tika traktēta kā meitas pārdošanas līgums ar līgavaini, un sieviete tad nonāca vīra varā. Lai sieviete nenonāktu vīra varā, bija jāslēdz īpaša laulības forma – sine manu („bez roku uzlikšanas”). Tādā gadījumā trīs naktis gadā sievai vajadzēja nakšņot vecāku mājās, lai vīra valdījum tiesības pār sievu ieilguma rezultātā, kas romiešiem bija 1 gads, nekļūtu par īpašuma tiesībām un sieva nenonāktu vīra varā.
Šie likumi aizliedza patrīciešu un plebeju laulības, tādā veidā norobežojot aristokrātiju no tautas. Vēlāk šis aizliegums tika atcelts.
Tika paredzēta šķiršanās brīvība, taču tikai vīram. Šķiroties sieva saglabāja savā īpašumā pūru, uz kuru neattiecās valdījuma ieilgums.
Mantošanas tiesības romiešiem predzēja mantošanu gan pēc likuma, gan arī pēc testamenta. Likums noteica mantošanu pēc agnātu radniecibas līnijas, t.i. mantoja personas, kas bija vaivarēja būt iena un tā paša pater familias varā, ja viņš būtu dzīvs. Tādēļ atraitnes ipašumu, ja viņai nebija bērnu un vīratēvs bija miris, mantoja vīra brāļi.
VI tabula – pirkuma-pārdevuma tiesības, ieilguma tiesības. Lietas romiešu tiesībās tika dalītas mancipējamās un nemancipējamās. Nemancipējamās lietas, pie kurām piederēja lielāko kustamo īpašumu daļa, īpašnieki varēja atsavināt bez liekām formalitātēm. Mancipējamās lietas (lopi, zeme, vergi,brīvās personas,pārdodot tās verdzībā vai nododot līgavas vīra varā) varēja pārdot tikai ar īpašas prcedūras – mancipācijas akta palīdzību, kurā piedalījās pircējs, pārdevējs, svērējs ar svariem un 5 liecinieki. Pircējs uzmeta uz svara kaua vara gabalu, paziņojot, ka par šo vara gabau iegādājas attiecīgo mancipējamo lietu, un uzlika tai roku (manus – „roka” latīņu val.). Savukārt, pārdevējs klusēja, tā apstiprinot notikušā darījuma faktu. Tātad, nekustamā īašuma, lopu un vergu pirkšanas – pārdošanas līguma spēkā esamības būtisks nosacījums bija darījuma publicitāte.
VII tabula – servitūtu tiesības.
VIII tabula – krimināltiesības. Šeit likumi bija loti bargi. Piemēram nāves sods tika paredzēts tam, kas dziedāja dziesmu ar citu personu apmelojošu vai nomelnojošu saturu. Par viltus liecību došanu tiesā vainīgais tika nomests no Tarpejas klints. Ar nāvi sodīja personas, kuras slepeni iznīcināja vai novāca ražu no sveša lauka.
IX tabula – kriminālprocesuālās tiesības.
X tabula – apbedīšanas tiesības.
XI–XII tabulas – papildinājumi.
XII tabulu likumi kļuva par kvirītu – romiešu tiesību galveno avotu.
XII tabulu likumu nozīme. Šie likumi liecināja par izglītības un demokrātijas pieaugumu sabiedrībā. To izdošana nozīmēja tiesību sekularizāciju, Romas pilsņu tiesības (ius cvile) atbrīvojās no dievišķajām tesībām (ius divinum). Šie „XII tablu likumi” kļuva par romiešu tiesību pamatu. Kaut arī 390.g. pēc gallu iebrukuma oriģinālie teksti gāja bojā, arī vēlāk skolās romieši apguva tiesību pamatus, studējot šīs XII tabulas.
Saites:
Senā Roma.
