Aliens

Dzibilčaltūna

Dzibilchaltu’n - „plakano aprakstīto akmeņu vieta.”

Atrašanās vieta. Meksika, netālu no ostas pilsētas Progresas Jukatānas pussalas ZR piekrastē.

Tūristam. Ātri, ērti un lēti senpilsēta sasniedzama no Meridas. Mazbusiņi un takši uz Dzibilčaltūnu atiet no pieturas pie Meridas Sanhuāna parka (Parque de San Juan) 69.ielā starp 62. un 64.ielu. 15 km veic 30 minūtēs par 0,55 ASV $.
Tāpat uz to var braukt no ostas pilsētas Progresas.
Senpilsēta atvērta: 8.00-15.00 katru dienu, izņemot pirmdienas.
Biļetes cena: 2,50 ASV $ (svētdienā bezmaksas), auto novietošana – pusi dolāra, vēl 4 zaļie, ja vēlaties filmēt.

Vēsture. Pilsētas lielais vecums un neparati lielie izmēri rosinājis uz versijām, ka tai varētu būt atlantīdiska izcelsme.
Attiecas uz maiju kultūras rašanās sākumu – no 2000.-1000.g.pmē. Interesants apgalvojums, taču tomēr izskatās, ka pilsēta ir stipri vecāka par maiju kultūru!
Bez tam arī pati pilsēta pastāvēja visai ilgi. To pierādīja arheologa Endrjūsa nokaltais medaljons Septiņu leļļu svētnīcā, zem kura atradās par veseliem 600 gadiem senāks. Maiju vēsturē tas ir visai neparasti. Pat pati skaistākā maiju pilsēta Čičenica darbojās tikai apmēram pusi šā laika!
Pilsēta bija apdzīvota līdz pat spāņu atnākšanai – domājams, tā tika pamesta XVII gs. sākumā. Tomēr interesanti, ka par šo pilsētu ne maiju, ne spāņu rakstos nav ne vārda!
Tomēr spāņi par šo pilsētu ir zinājuši un pat tur dzīvojuši ilgu laiku pēc Meksikas iekarošanas (tas vispār ir kas ārkārtējs!) – t.i. laikā, kad paši spāņi jau cēla savas pilsētas. Par to liecina nelielas katoļu kapelas klātbūtne pilsētas laukuma viducī.
Katoļu kapelas esamība vēlreiz liek izvirzīt nesaprotamo jautājumu – kā gan vispār varēja būt iespējams tas, ka par šo milzīgo pilsētu aizmirsa, pat neko lāga neuzrakstīja?
Arī maiji par to nerakstīja savos čilambalamos un popolvuhos. Vai tādēļ, ka pilsēta nepiederēja maiju pasaulei?

Atklāšana un izpēte. Tolaik teritoriju starp galveno Jukatānas pilsētu Meridu un Progresas ostu aizņēma džungļi. Dažus kilometrus uz austreņiem no šosejas, kas ved uz Progresu, vietējie puišeļi uzgāja vientuļu senoti, uz kuru labprāt devās peldēties. Apvidū, kurā ūdens nemaz nav tik bieža substance, tāds atklājums bija vairāk kā patīkams. Tā nu puikas diendienā vairākus gadus te nodevās ūdenspriekiem, līdz nejauši nāca kāds atklājums.
Tieši senotes malā atradās stāvs pakalns, kas, atšķirībā no pārējās apkārtnes, bija apaudzis zemiem krūmeļiem. Puikas pēc peldēšanās parasti uzrāpās tajā, lai aplūkotu apkārtni. Reiz vienam no puikām paslīdēja kāja, tas pa nogāzi nobrauca uz dibena un notrauca augsnes virskārtu. Šeit Mazais Zaļais grib atzīmēt, ka cieti un nikni puiku dibeni reizēm mēdz veikt arheoloģiskus atklājumus!
Šļūciena rezultātā atklājās rupji tēstu akmeņu siena! Starp mazajiem delveriem bija arī tālaika Jukatānas muzeja direktora Barēra Vaskesa dēls, kurš par to ieminējās tēvam pie vakariņu galda. Tēvs reaģēja nekavējoši un jau nākamajā dienā nosūtīja uz turieni savu līdzstrādnieku Kanto Lopesu. Puikas vinu noveda paraizajā vietā un parādīja atsegušos sienas gabalu. Vairākas ēkas tuvākā apkārtnē uzgāja pēc tam pats Lopess. Bez tam viņš uzgāja arī akmens ceļa atliekas, kas bija pacelts virs apkārtnes, kas gāja uz abām pusēm no senotes pakalnu virzienā. Tie, savukārt, sevī slēpa pilsētas celtnes. Tālāk džungļi bija necaurejami. Taču jau no pirmās apskates Lopesam kļuva skaidrs, ka šī senpilsēta aizņem daudz lielāku platību nekā pat izslavētā Čičenica – tolaik lielākā zināmā maiju metropole.
Vietējā muzeja rīcībā nebija tādu resursu, lai veiktu nopietnu vietas izpēti un tādēļ ziņa par atklājumu tika nodota bagātajiem amerikāņu institūtiem un muzejiem.
Pirmais par atklājumu ieinteresējās Tuleinas universitātes Centrāļamerikas pētījumu institūta direktors (Jaunorleāna, Luiziānas pavalsts), kā rezultātā 1941.gadā senpilsētu apmeklēja amerikāņu zinātnieki Villis Endrjūss un Džordžs Breinerds. Pēc atgriešanās no senpilsētas V.Endrjūss publicēja īsu ziņojumu, kurā raksturoja Dzibilčaltūnu kā ļoti perspektīvu pētījumu vietu. Pēc tam ņēmās gaidīt vai kāds bagāts fonds nepiedāvās līdzekļus pētījumiem. Gaidīt nācās veselus 15 gadus.
Tikai 1956.gadā šim mērķim iedalīja līdzekļus Nacionālā ģeogrāfijas biedrība, nelielu ieguldījumu veica arī dzimtā universitāte. Par ekspedīcijas vadītāju profesors Vokops (laikam Tuleinas universitātes vadītājs?) nozīmēja pašu Ebdrjūsu. Tādējādi, pirmā Dzibilčaltūnas ekspedīcija bija gatava pamest Luiziānu!
Tā amerikāņi ķērās pie pilsētas izpētes. Tuleinas universitāte gan noslēdza ar vietējo varu tikai līgumu uz 4 gadiem. Tādēļ Endrjūss nolēma veikt visas milzīgās pilsētas kartogrāfiju un tikai divu objektu attīrīšanu – sakbi (maiju ceļu) un to piramīdu, pie kuras ceļš beidzas.
Senotes izpēte. Jau pirmajā darbu sezonā 1960.gadā Endrjūss iekļāva ekspedīcijas sastāvā divus brīvprātīgus studentus – nirējus. Tikko nolikuši eksāmenus Floridas universitātē – abi izvēlētie, Deivids Konklijs un Vitnijs Robins nepacietībā degot bija klāt! Viņu aprīkojums nebija diez ko bagātīgs – parasti akvalangi, pie tam viņi nekad nebija strādājuši līdzīgos apstākļos.
Tomēr jau pirmajā dienā no senotes tika izzvejoti kaula ausskari, vesels māla pods, krama nazis un vēl daži citi priekšmeti. Līdz sezonas beigām izvilkto priekšmetu skaits sasniedza 3000. Nu tās tik bija brīvdienas! Mazais Zaļais aiz skaudības pārvēršas želejveida zaļā masā! Villiss Endrjūss par visu šito dienasgrāmatā ierakstīja: „Pirmās sezonas beigās visiem tapa skaidrs, ka ka esam aiz astes saķēruši pamatīgu arheoloģisko lāci.”
Nākamajā 1961.gada izpētes sezonā Endrjūss jau bija salūkojis vairākus profesionālus akvalanangistus Luīsa Mardena vadībā (tas pats, kas atrada Bounty kuģi pie Pitkērna salas 1956.gadā!). Vienība bija lieliski ekipēta (dziļuma mērītāji, zemūdens kameras, apgaismes lampas), un plānoja izpētīt tās vietas, kurām studenti iepriekšējā sezonā nebija spējuši piekļūt. Bija sagatavots pat zemūdens zīmētājs Beitss Litlheilss! Grupā ņēma dalību arī meksikānis Ērls Behts un indiānis-jukatānietis Fernando Euans, kas strādāja kā Kanto Lopesa palīgs Jukatānas Valsts muzejā.
Arī pieredzējušiem nirējiem šis darbs nebija no vieglajiem. Jau 6 m dziļumā valdīja pilnīga tumsa. Šī senote bija daudz dziļāka par Čičenicas upuraku, kā arī pilnīgi neregulāru formu.
10 m dziļumā tika konstatēta zemūdens kalna virsotne no oļiem un māla lauskām. Virsotnē tika uzieti arī vairāki desmiti veselu māla krūku. Arheologi tās izvilka virszemē pītos klūgu grozos.
Kad nirēji apgāja kalnu, tad 25 m dziļumā tika uziets savdabīgs akmens slieksnis, vairākas labi apstrādātas akmens kolonnas. Kopumā arheologi senotē uzgāja visai daudz akmens būvdetaļu ar skaistiem rotājumiem un pat lielu durvju pārliku. Tas sasaucas ar kādu vietējo indiāņu leģendu par kādu ķēniņa pili, kas iebrukusi senotē. Mardens elektrisko spuldžu gaismā mēģināja uziet uz būvdetaļām kādu hieroglifisku uzrakstu, taču nogulumi un zemūdens augi visu nosedza.
Nākamajā dienā akvalangisti mēģināja nolaisties senotē vēl dziļāk: 70, 80, 90 pēdas, tika pārsniegts 100 pēdu dziļums. Vēl vēlāk – 140 pēdu dziļums. Senotes dibens tika sasniegts, tomēr tas nebija plakans un tuneļveidīgi tā turpinājās.
Ūdenslīdēji mēģināja iekļūt arī šai zemajā noslēpumainajā tunelī, pašā tā sākumā tika uzieta māla trauka osiņa. Tā gulēja tāda dūņu slāņa virspusē, kurā akvalangists iegrima līdz jostas vietai. Duļķes visu padarīja tumšu uz vairākām minūtēm. Vēl mazliet abi nirēji pamēģināja doties tunelī, taču viņu ekipējums nebija tam piemērots un nācās celties augšup.
Nākamajā dienā ar līdzi paņemto neilona virvi noenkurojās pie alas ieejas. Tomēr alā neizdevās ietikt pat 15 m. Atgriežoties viens no nirējiem pacēlās pārāk strauji un asinīs radās gāzveida embolija – kesons. Ātri ar apvidus auto cietušo nogādāja Meridā, no turienes ar speciāli atsūtītu četrmotoru lidmašīnu viņus (abus?) nogādāja Panamasitijā Floridā, kur atradās amerikāņu armijas dekompresijas centrs. Jau pēc pāris dienām abi bija veseli, bet pie senotes atgriezās jau tikai viens pats Mardens.
Mardens senotē nolaidās vēl pāris reižu, bet līdz tunelim tomēr vairs netika.
Kopumā Endrjūsa ekspedīcija nostrādāja pilsētā visus 4 līgumā atvēlētos gadus. Pēc tam tajā atgriezās meksikāņu puikas-peldētāji.
Taču darba tur pietiek vairākām arheologu paaudzēm. Patlaban esot attīrīta tikai 1/20 daļa senpilsētas. Šī pilsēta ir īpaši pateicīgs pētījumu objekts, jo no visām apmēram 150 zināmajām maiju pilsētām, tikai šī ir bijusi nepārtraukti apdzīvota, tādēļ tajā atainojas visas maiju vēstures stadijas.
Mazajam Zaļajam nav zināms par citiem arheoloģiskajiem pētījumiem Dzibilčaltūnā.

Arhitektūra. Platība – 80 km² – laikam lielākas maijiem nav! 10 ha platībā atrodas pilsētas centrs.
1960.gados veiktie Endrjūsa ekspedīcijas kartējumi noteica 31 km² un ap 8500 celtnēm.
Pilsētā ir vislielākais būvju skaits no visām Centrālamerikas pilsētām: monumentālo būvju ir bijis ap 20 000, bet būdiņu, no kurām nekādu pēdu nav atlicis – apmēram tikpat.
Tādējādi, domājams, šī ir pati senākā un lielākā maiju pilsēta.
Pils kompleksa ēkas ierāmē divus taisnstūra laukumus. Viena laukuma ziemeļu mala arhitektoniski stipri atgādina būves citā maiju pilsētā – Vašaktūnā.
Lai arī pilsētas lielie izmēri un solīdais vecums radījis hipotēzi par saistību ar Atlantīdu, tomēr arhitektūra pilsētā ir maijiem tipiska (ja ne maijiem, tad vismaz indiāņiem noteikti!).

Pilsētas vecums. Pirmkārt pilsētas minimālo vecumu noteica Endrjūsa uzietie divi altāra medaljoni Septiņu leļļu templī. Jaunākais bija no XIV gs. sākuma, bet vecākais – no 600 gadu agrāka laika. Tātad pilsētas vecums bija vismaz 600 gadu. Pietiekoši solīds ilgums maiju pilsētai.
Nākamā datēšana sagādāja vēl interesantākus datus. Tai pašā templī bija saglabājušās koka palodas durvīm no ļoti cieta koka – subinčes. Endrjūsa ekspedīcijas dalībnieks Laimens Brigss ar dzelzs zāģīti izzāģēja divus dažu centimetru lielus gabaliņus no tās un nosūtīja divām dažādām ziemeļamerikāņu laboratorijām. Atbildes skanēja: koki bijuši nocirsti atbilstoši 458.g. (+- 200 gadi) un 508.gadā (+- 200 gadi). Vidējais aritmētiskais no tā – 483.gads. Šāda datēšana pagarināja tempļa darbības laiku līdz pat 1000 gadiem!
Visai daudzie pilsētā uzietie skeleti un primitīvas keramikas lauskas beidzot ļāva Endrjūsam secināt, ka pilsēta bijusi apdzīvota, pie tam nepārtraukti!, jau II g.tk.pmē. Dīvains secinājums, jo tai laikā taču nebija vēl maiju civilizācijas!?
Tomēr jautājums, cik sena ir pati pilsēta, paliek atklāts.

Objekti. Senpilsētā var ienākt pa garu dabas taku, kuras galā atrodas moderna Maiju etnogrāfiskā muzeja ēka (Museo del Pueblo Maya). Taka aiz muzeja ved uz centrālo laukumu.

Museo del Pueblo Maya. Muzejā izstādīti atradumi, kas saistīti ar maiju dzīvi dažādās reģiona vietās. Paskaidrojumi spāņu un angļu valodās izskaidro maiju sadzīvisko ikdienu un ticējumus no senatnes līdz pat mūsu dienām.
Interesantākie no vietēja senotē atrastajiem artefaktiem arī esot izstādīti šeit.

Katoļu kapela. Atrodas centrālā laukuma viducī. Tagad restaurēta. Uz tās ir maiju hieroglifiem atzīmēts datums(!?), kas varētu nozīmēt 1593.gadu, oficiāli tiek datēta ar laiku no 1590.-1600.g. Domājams, tā bija veltīta Sv.Urzulai. Vēlāk Urzulas svētbilde no šejienes tika pārnesta uz Čablekalas indiāņu ciemu, kur Urzulas kults eksistē vēl šodien.

Baltais Lielais Ceļš. Ceļš, bruģēts ar baltām kaļķa plāksnēm, stiepjas pusotru jūdzi rietumu – austrumu virzienā no senotes. Tas ir objekts, ko arheologi pilsētā attīrīja pašu pirmo.
Apmēram 3 km garš, pacelts virs pamatnes par 2,5 m. Pa to blakus mierīgi varētu braukt 4 vieglie automobiļi.
Gar ceļu izvietotas stēlas ar datumiem, vislasāmākā ir 9.14.10.0.0.-5 Ahav 3 Mak (atbilst mūsu 721.gadam) un ēkas.

Stāvošais templis - Endrjūsa dotais nosaukums.
Atrodas Lielā baltā ceļa galā.
Piramīdas lielākā daļa vēl joprojām atrodas zem zemes kārtas. Lai attīrītu piramīdas augšdaļu un svētnīcu tās galā, nesējiem nācās pārvietot 3000 tonnas zemes un akmens lausku (tas ir veseli 4 vilcieni ar 40 vagoniem katrā). Lai attīrītu apakšējo piramīdas daļu, būtu nepieciešams aizvākt vēl 7000 tonnu.

Septiņu leļļu templis (Templo de las Siete Mūnecas).
Atrodas ap 1 km no centrālā laukuma.
Precīzi astronomiski orientēts (kā?), lai varētu iekļauties senajā maiju laika sistēmā. No palielāka attāluma caur tempļa logiem un durvīm var redzēt tam cauri tieši A-R virzienā, bet šī iespēja zūd, ja templim pietuvojas. Tādējādi saulstāves dienās var redzēt kā saule pa savu lēkta-rieta kustības līniju iespīd tempļa logos un durvīs. Tas kalpoja kā astronomiskas bākas signāls, ka astronomiskais gads pavērsies citā virzienā.
Celtnei nevar redzēt cauri Z-D virzienā.
Celtnes īpatnības – virs svētnīcas jumta paceļas maijiem galīgi neraksturīgs tornis, svētnīcas sienās ir logi – arī tas nekur citur maiju arhitektūrā nav sastopams. Svētnīcas grīdā Endrjūss uzgāja padziļinājumu apmēram puses metra dziļumā ar 7 groteskām māla statuetēm (no šejienes celtnes nosaukums). Padziļinājums bija saistīts ar svētnīcu pa akmens cauruli – tādu kā „maģisko telefonu.”
Tieši virs „maģiskā telefona” maiju priesteri ierīkoja altāri, kas divas reizes tika pārbūvēts. Uz altāra bija interesants medaljons, kas to rotāja (tas tagad atrodas Jukatānas valsts muzejā Meridā). Uz medaljona hieroglifiem rakstīts datums, kas atbilst XIV gs. sākumam (no tā laika neviens cits maiju uzrakstītais datums nav zināms). Šis ir viens no vērtīgākajiem ekspedīcijas atradumiem pilsētā, jo Čičenica tai laikā jau bija pamesta.
Endrjūsam, kas šo medaljonu atrada, tomēr miera nebija. Viņš pieļāva, ka līdz ar tempļa pārbūvi ticis pārtaisīts arī altāris, un tad iekšā slēpjas cits – vecāks medaljons. Tādēļ Endrjūss rūpīgi nokopēja ārējo medaljonu, tad ar skalpeli uzmanīgi nogrieza štuka ārējo kārtu. Patiesi, dziļumā atklājās vecāks medaljons – tas bija disks ar 600 gadu vecāku datumu. Tātad šī svētnīca darbojās veselus 600 gadus!
Svētnīcas ārpuse segta ar zīmējumiem – krabjiem, jūras putniem, dažādām zivīm.
Tam pāri pārbūvēts jaunāks templis. Šī ir viena no nedaudzajām celtnēm, kas pārdzīvojusi pilsētas bojāeju. Tomēr laiks bija to noslēpis zem daudzām tonnām putekļu.
Šī tempļa pamatos Endrjūss atrada apgleznotu keramiku, domājams, no Vašaktūnas mūsu ēras pirmajos gadsimtos.
Tempļa priekšā atrodas dažu pakāpienu postaments ar stēlu.
Tempļa vecums pēc durvju koka palodām ar oglekļa metodi tika noteikts kā 483.gads. Šāda datēšana pagarināja tempļa darbības laiku līdz pat 1000 gadiem!

Pils drupas. Pētnieks Endrjūss aprēķināja, ka, lai attīrītu pilnībā pils kompleksu, vairākiem simtiem strādnieku nāktos strādāt 15-20 gadu.

Šlakahas senote (Xlacah Cenote).
Nosaukums dots mūsdienās (šlakah – „vecā pilsēta”). Kā tā saukusies senos laikos – nav nemazākās jausmas, jo par senoti un arī pašu Dzibaltalčūnas pilsētu rakstu avotos nav ne vārda. Līdz ar to nav arī zināms, vai tajā mesti cilvēku upuri. Tomēr 2.sezonas nirēji senotē uzgāja pārsvarā jaunu sieviešu kaulus, tamdēļ var uzskatīt, ka tādi upuri tomēr ir nesti.
Senote ir mazāka nekā Čičenicas upuraka – tikai 40 m diametrā. Toties tā ir daudz dziļāka – mazliet vairāk par 40 m, un ar neizpētītu tuneli galā. Iespējams, pa šo tuneli senote savienojas ar citiem dobumiem Jukatānas pussalas kaļķakmens iezī.
Pastāv iespēja, ka senote ir savienota ar jūru pa šo kanālu, jo senotē ir jūras dzīvnieki (tur ir atrasti jūras dzīvnieku kauli). Tomēr šie dzīvnieki varbūt tika mesti senotē kā upuri.
Senoti pētīja nirēji, taču tikai divas sezonas.
Nu tajā iekārtota publiska peldētava, par ko liecina uzraksts – „Peldēšanās bez apenēm aizliegta!”
Atradumi senotē.
Pirmajā pētījumu sezonā no senotes tika izzvejoti kaula auskari, vesels māla pods, krama nazis un vēl daži citi priekšmeti. Līdz sezonas beigām izvilkto priekšmetu skaits sasniedza 3000.
Otrajā pētījumu sezonā – jaunu sieviešu kauli (tipiski saplacināti maiju galvaskausi), jūras dzīvnieku kauli, būvelementi (akmens, ar rotājumiem, kolonnas, māla lauskas, māla krūkas). Kopumā pa šo sezonu no senotes tika izvilkts ap 30 000 mazu priekšmetu – pārsvarā keramikas lauskas un trauki.
Interesantākie: māla flauta (krāsota zilā krāsā, kā jau domāta upurēšanai), kaula matu saspraude (ar plašu hieroglifisko uzrakstu), kaula gredzens dzeltenā krāsā udc.

Objekts Nr.226. Šis objekts ieinteresēja arheologu Endrjūsu, kad viņš to pamanīja lidojot pāri ar lidmašīnu. Virspusēji pārmeklēja ēkas pamatus un tos datēja kā 300.g.pmē.

Trīs piramīdas vienā. Esot tur arī tāds objekts. To pamati datēti ar IV vai III gs.pmē.

Atradumi. Tos var apskatīt vietējā senpilsētas muzejā.
Keramika. Gleznotu keramiku Vašaktūnas stilā uzgāja pētnieks Endrjūss.
Ceturtdaļmiljonu māla lausku Endrjūss atrada eksperimentāli zondējot pilsētas centru 5 x 5 m platībā.
Veselas māla krūkas (vairāki desmiti) tika izceltas no senotes 2.tās pētīšanas sezonā.
Māla statuetes. Tādas veselas 7 Endrjūss uzgāja svētnīcas (Templis ceļa galā) grīdas padziļinājumā. 2 no tām uz muguras bija kupri, 4 bija deformēts vēders, septītā attēloja pundurīti. Iespējams, tās bija domātas slimību ārstēšanā.
Melna koka maska. Izmēros neliela, izskatās līdzīga afrikāņu darinājumiem.
Kauli. Nirēji senotē uzgāja pārsvarā jaunu sieviešu kaulus un jūras dzīvnieku kaulus. Gan vieni, gan otri varētu būt mesti senotē kā upuri. 

Saites:
Maiji.
Maiju kultūras centri.