Džudo
Jū ("maigums," "mīkstums" - japāņu val.) + do ("ceļš" - japāņu val.), tātad "maigais ceļš."
Tradicionāls japāņu cīņas sporta veids.
Vēsture. Džudo radies Japānā 1882.gadā, profesoram un cīņas meistaram Džigaro Kano modernizējot samuraju sistēmu džiudžitsu.
Džudo plaši izplatīts Japānā, pat skolās tiek pasniegts kā mācību priekšmets.
Starptautiskā Džudo federācija (International Judo Federation, IJF) dibināta 1950.gadā, 1979.gadā jau apvienoja 109 valstis.
pasaules čempionāti noris kopš 1956.gada, Eiropas - kopš 1951.gada.
1964.gadā tā kļuva par pirmo austrumu cīņu, kas iekļauta Olimpisko spēļu programmā.
Cīnās 2 sportisti (džudisti) uz īpaša paklāja - tatami (6 x 6 līdz 10 x 10 m) īpašā apģērbā (kimono ar jostu, pusgarās biksēs), basām kājām. Tā sākas pēc tiesneša dotas zīmes - hadzime. Sacensības notiek 7 svara kategorijās (1980.g.). uzvar sportiskts, kas izdara vairāk tehniski pareizu paņēmienu; ar laušanas vai žņaugšanas paņēmieniem piespiež pretinieku padoties. Priekšsacīkstēs cīnās 5, pusfinālā 7 un finālā 10 minūtes.
Džudo Latvijā. Eiropas čempioni A.Bogoļubovs (1963., 1964.g.) un A.Jackēvičs (1978., 1979., 1980., 1982.g.).
Olimpiskajās spēlēs 3.vieta A.Bogoļubovam (1964.g.), A.Jackevičam (1980.g.).
Saites.
Džiudžitss.
Sporti.
