Difūzionisms, difūzionisti
Hipotēze, ka starp Vidusjūras austrumu zemju senajām kultūrām un pirmskolumba Amerikas kultūrām pastāvējusi mijiedarbība.
Kā slavenāko difuzionistu var minēt norvēģu ceļotāju un pētnieku Tūru Heijerdālu, kas daudz darījis šīs hipotēzes apstiprināšanā. Burājot ar savām meldru laivām pa pasaules okeāniem, viņš parādīja, ka fiziski antīko kultūru kontakti fiziski ir bijuši iespējami.
1947.gad28.aprīlī T.Heijerdāla vadītā ekspedīcija ar balsas plostu "Kon-Tiki" devās ceļā no Kaļjao ostas (Peru), 101 dienas laikā veica 8000 km pa Kluso okeānu un piestāja Tuamotu arhipelāgā. Šis ceļojums pierādīja, ka senajiem dienvidamerikāņiem bija iespējams nonākt Polinēzijā.
Difuzionistu argumenti kultūras sakariem pāri Atlantijas okeānam.
- Meksikas un Ēģiptes piramīdu līdzība;
- līdzīgi ornamenti Meksikā un Ēģiptē;
- obeliski (stēlas?) gan Meksikā, gan Ēģiptē;
- Saules kults;
- kalendārs;
- mumifikācija;
- līdzīgi mīti, piemēram, nostāsti par Lielajiem plūdiem
- uzieti Vecās pasaules artefakti Amerikā;
- uzieti Jaunās pasaules artefakti Vecajā pasaulē;
- bārdainu cilvēku attēlojumi Amerikā;
- Tiavanakas bļoda.
Difuzionistu argumenti kultūras sakariem pāri Klusajam okeānam.
- totoras meldri aug gan ap Titikakas ezeru Dienvidamerikā, gan Lieldienu salas vulkānu krāterezeros.
Putnucilvēka attēli. Kādā no Tukumes (Ziemeļperu) svētnīcām noklāta ar reljefām freskām, kurās attēloti okeāna meldru kuģi. Īpašu interesi izraisa tas, ka kuģi rotāti ar mistiskiem Putnucilvēku attēliem, kas atrodami arī Lieldienu salā. Šis atklājums ir līdz šim spēcīgākais pierādījums saitēm starp Peru un Austrumpolinēziju.
Saprotama lieta, viņu pretinieki izolacionisti to neatzīst.
Paradigmas maiņa. 1952.gadā nāca klajā T.Heijerdāla grāmata "American Indians in the Pacific: The Theory behind the Kon-Tiki Expedition." Tajā, sniedzot apmēram 1000 bibliogrāfiskas atsauces uz dažādiem zinātniskiem darbiem, norvēģu pētnieks uzskaitīja virkni antropoloģiskus un etnogrāfiskus datus, kas apliecina pirmskolumba laika sakarus starp Ameriku un Polinēzijas salām, tāpat kā daudzi citi viņa darbi, tostarp daudzskaitlīgi priekšlasījumi zinātniskās konferencēs, kurās viņš tika lūgts uzstāties, bija un palika marginālas vai, Openheimera un Ričardsa vārdiem, "ekstrēmas" hipotēzes statusā. Problēma bija ne tikai pierādījumu trūkumā, kuru, jāsaka bija diezgan daudz, bet gan arī tajā, ka Heijerdāls mēģināja sakompilēt dažādu zinātnes nozaru datusvienkopus, kas tai laikā zinātniskajā vidē nebija pieņemts.
XX gs. II pusē, pierādījumu skaitam arvien pieaugot un arvien plašāk ieviešoties un atzinību gūstot dažādiem starpnozaru pētījumiem, zinātnieki beidzot kopumā pieņēma vairs nenoliedzamo patiesību, ka sava veida kultūras sakari starp Polinēziju un Ameriku ir pastāvējuši, vienlaikus gan saglabājot skeptisku attieksmi attiecībā uz kaut cik vērā ņemamu cilvēku grupu migrācijām un, attiecīgi, gēnu plūsmu. Šo uzskatu sākotnēji pierādīja arī vairāki polinēziešu genoma marķieru pētījumi. Šeit gan jāatzīmē, ka vienā no tiem, kura rezultāti 1995.gadā tika publicēti izdevumā "The American Journal of Human Genetics," autori norādīja, ka, izpētot attiecīgos marķierus 1178 indivīdiem no Polinēzijas, Klusā okeāna rietumu daļas un Taivānas, tika konstatēts, ka 2 personām ir konstatēti haplotipi, kas raksturīgi Dienvidamerikas iedzimtajiem. Pētnieki atzīmēja, ka šo secību sakritība, iespējams, ir pirmās ģenētiskās liecības par Polinēzijas un Dienvidamerikas kontaktiem.
Otrs, jau krietni detalizētāks un pārliecinošāks, Heijerdāla hipotēzi daļēji apliecinošs gēnu pētījums ir tieši Lieldienu salā ņemto DNS paraugu analīze, kas tika izdarīta Oslo universitātes profesora, imunologa Ērika Torsbija vadībā. Pētījums tika veikts, izmantojot paraugus, ko 1971. un 2008.gadā paņēma no Lieldienu salas iezemiešiem, kuri paši apgalvoja, ka viņu senči, cik tiem zināms, nav sajaukušies ar eiropiešiem vai citiem salas apmeklētājiem, kas nav polinēzieši. Pētījumu rezultātus zinātnieki 2007. un 2009.gadā publicēja žurnālā "Tissue antigens."
Saites.
Hipotēzes.
Izolacionisms un izolacionisti.
