Čaula, konstrukcija
Telpiska konstrukcija, kas ierobežo divas liektas virsmas, kuru atstatums (čaulas biezums) salīdzinājumā ar pārējiem diviem tās izmēriem ir mazs.
Pēc čaulas biezuma sigma un čaulas vidusvirsmas (to punktu ģeometriskā vieta, kuri atrodas vienādā attālumā no abām čaulas ierobežojošajām virsmām) liekuma radiusa R attiecības čaulas iedala biezās čaulās (sigma/R >=1/20) un plānās čaulas (1/20>=sigma/R>=1/500-1/1000).
Čaulas biezums var būt pastāvīgs un mainīgs. Čaula, kas izliekta pa gludu nepārtrauktu virsmu, sauc par gludu čaulu; čaula, kas sastāv no atsevišķām plātnēm, kuras savienotas savā starpā un veido daudzstūrainu virsmu, sauc par kroku čaulu. Čaulas virsmas ģeometriju raksturo t.s. Gausa liekums. Izšķir pozitīva (sfēriskās, eliptiskās), nulles (cilindriskās, koniskās), negatīva (hiperboliskie paraboloīdi) un jaukta Gausa liekuma čaulu.
Pēc konstruktīva risinājuma čaulas iedala pilnsienu, tīklveida, ienslāņa un daudzslāņu čaulās. Čaulas, atšķirībā no plātnēm, darbojas galvenokārt spiedē (stiepē), bet mazāk liecē un vērpē. Ja čaulas aprēķinā lieces spriegumus var neievērot, tad čaulas sauc par bezmomentu čaulām. Momenti raksturīgi čaulu iecirkņiem, kas pieslēdzas čaulu malām - t.s. malas efekts. Sakarā ar to visas čaulas teorijas iedala momentu un bezmomentu teorijās, kas var būt lineāras un nelineāras.
Čaulas izgatavo no dzelzsbetona, metāla, plastmasām, koka u.c. materiāliem; lieto celtniecībā - ēku pārsegumos, rezervuāru un silosu konstrukcijās, lidaparātu un kuģu būvniecībā, mašīnu daļās.
