Cūkas, cūku ģints
Sus.
Cūku dzimtas ģints.
3 sugas, 49 pasugas.
Vēsture. 2019.gadā tika datēti Bulusipongas 4.alā Sulavesā (Indonēzija) atklātie zīmējumi, kuros paleolīta mākslinieki bija attēlojuši, kā teriantropu grupa ar šķēpiem vai virvēm medī savvaļas cūkas un mazajiem Indonēzijas bifeļiem līdzīgus dzīvniekus. Zīmējumu minimālais vecums izrādījās no 35 100 (jaunākajiem) līdz 43 900 gadiem (senākajiem).
Mājas cūkas suga izveidota no meža cūkas Āzijas un Eiropas pasugām. Domesticēta V-III g.tk.pmē. Ķīnā, pēc tam Eiropā.
Senajiem grieķiem cūka bija muļķības simbols.
Mozus ticīgajiem, piemēram, aizliegts uzturā lietot cūkgaļu. Šis aizliegums nācis no senajiem žīdiem, kam cūka bija totēma dzīvnieks.
Līdzīgi budistu reliģiski tikumiskās gleznas "Pasaules rats" (Sansarijn hurde) centrālajā aplī cūka attēlota kā tumsonības simbols.
Jaunajā derībā stāstīts par 2000 cūku lielu ganāmpulku, kas ganījies "Gadariešu tiesā" Palestīnā, taču cūkkopība žīdiem bijusi aizliegta jau kopš Vecās derības laikiem, tādejādi cūku ganāmpulku, un vēl tik lielu, Palestīnā būt nevarēja. Tādejādi cūka kā dzīvnieks kļuvis par iemeslu apšaubīt, ka evaņģēlijus rakstījuši Palestīnas žīdi Matejs, Marks un Lūka, jo to autori neorientējās tā laika jūdu dzīves paradumos.
Raksturojums. Vidēji lieli dzīvnieki. Ķermeņa garums 90-200 cm, masa 35-200 kg, retumis līdz 300 kg. Mežos Eirāzijā, Ziemeļāfrikā un Malajas arhipelāgā.
Bārdainā cūka. Sus barbatus. Dzīvo Malakas pussalā un Indonēzijā.
Grumbuļainā cūka. Sus verrucosus. Dzīvo Indonēzijā un Filipīnās.
Meža cūka. Sus scrofa. Izplatīta gandrīz visā ģints areālā.
Saites.
Cūku dzimta.
