Ciparvadības mašīna
Metālgriešanas darbmašīna ar maināmu darbības programmu, ko sastāda un ievada simboliskajā kodā.
Izšķir:
- pozicionējošās ciparvadības mašīnas, kas automātiski un ļoti precīzi pārstāda izpildelementus programmā norādītajās pozīcijās un pēc tam izpilda bezkontroles veidgājienus;
- konturējošās ciparvadības mašīnas, kurās izpildelementu trajektorija un rezultējošais ātrums jeb padeve tiek kontrolēti un vadīti visā apstrādes laikā.
Konturējošās ciparvadības mašīnas sīkāk iedala:
- taisnstūrkontūra jeb kolineārajās ciparvadības mašīnās, kuru trajektorijas virziens vienmēr sakrīt ar kādas vadotnes virzienu (piemēram, virpojot vārpstas);
- sinhronajās ciparvadības mašinās, kurās precīzi saskaņo divu izpildelementu kustību (iegriežot zobus, vītņojot);
- līklīniju kontūra ciparvadības mašīnās, apstrādājot jebkuru sarežģītu profilu.
Ciparvadības mašīnas raksturo arī piedziņas veids: ir cikla jeb komandu, soļu un analogu ciparvadības mašīnas.
Cikla mašīnas izmanto elektromagnētiskos sajūgus, hidroautomātiku. Programmu fiksē spraudtapu un desmitpozīciju paneļos vai arī ieraksta operatīvajā un ārējā atmiņā no perfolentes.
Soļu mašīnas galvenais elements ir soļu elektromotors, kas katram impulsam piekārto pagriezienu par noteiktu leņķi, piemēram, par 1,5o. Amplitūdas analogu ciparvadības mašīnas impulsu plūsmu, ko izstrādā interpolators, pārveido sinusoidāla signāla amplitūdas maiņās, fāzes analogu ciparvadības mašīnu - nobīdē attiecībā pret bāzes sinusoīdu.
Analogu mašīnās vienmēr ir jūtīgais elements (rotējošs transformators, fotoelementa rastrs) un atgriezeniskā saite.
Īpašās grupās nodala daudzdarbu ciparvadības mašīnas, ciparvadības mašīnas ar adaptīvo vadību.
Vēsture. Pirmo divu paaudžu ciparvadības mašīnas (XX gs. 50.-60.gadi) vadības sistēmas saturēja manuālo vai perfolentes ievadbliku, kas veic arī in formācijas pirmapstrādi; interpolatoru, kas trajektorijas līkni aproksimē ar taisnes nogriežņiem un ģenerē vadības impulsus (ar frekvenci, kas pieskaņota izpildelementu pārvietojumam); padeves vadības bloku, kas nodrošina laidenu izpildelementu iekustēšanos un apstāšanos, kā arī uztur nemainīgu rezultējošo ātrumu kontūrā.
Būtiska 3.paaudzes ciparvadības mašīnu sastāvdaļa bija elektroniskais skaitļotājs, kura aritmētiski loģiskā ierīce veica trajektorijas interpolēšanas aprēķinus; darbības programmu nolasīja no perfolentes, magnētiskās lentes vai ekrānpults.
4.paaudzes ciparvadības mašīnas, kuras ieviesa ražošanā sākot ar 1980.gadu, vadības sistēmu veidoja no integrālajām mikroshēmām. Apstrādes iespējas palielināja vienota informācijas maģistrāle, perifērijas ierīču autonomija un to programmvadība. Šajās mašīnās arvien biežāk izveidoja arī programmējamu vadošo daļu. Uz to bāzes veidoja metālpstrādes ciparvadības mašīnu sistēmas ar centrālo ESM, kas ļauj automatizēt arī plānošanas un dispečerdienesta funkcijas.
Perspektīvas ir ciparvadības mašīnu sistēmas ar maksimāli autonomām daudzdarbu ciparvadības mašīnām, kas apstrādā visu tehnisko informāciju; ESM plāno mašīnu grupas darbu, vāc uzskaites datus un organizē dispečervadību. Ciparvadības mašīnu sistēmas, kurās ietilpst daudzdarbu metālgriešanas mašīnas un starpnoliktavu transporta iekārtas, veido ciparvadības iecirkņus, līnijas un cehus; tās spēj automātiski, bez cilvēku līdzdalības, nepārtraucot ražošanu, pāriet no viena veida detaļu apstrādes uz cita veida detaļu apstrādi.
