Cinkogrāfija
Arī fotocinkogrāfija.
Fotomehānisks klišeju izgatavošanas paņēmiens, arī uzņēmums vai cehs, kurā klišejas izgatavo ar cinkogrāfijas metodi.
Cinkogrāfijas procesā reproducējamo attēlu fotografē, iegūstot vajadzīgā lieluma negatīvu - svītru negatīvu no svītru oriģināla vai rastra negatīvu no toņu oriģināla. Iegūto negatīvu kopē uz cinka (retāk - magnija, vara, misiņa) plātnes, kas pārklāta ar gaismjūtīga polimēra slāni. Pēc attīstīšanas (nesagaismotā polimēra izšķīdināšanas) un termiskās apstrādes uz metāla plāksnes paliek reproducējamā attēla skābes izturīga kopija, kas sastāv no svītrām vai rastra punktiem. Pēc metāla kodināšanas iegūst klišeju ar reljefiem iespiedelementiem un vajadzīgā dziļuma starpelementiem (parasti 0,04-1 mm svītru klišejām un 0,035-0,12 mm rastra klišejām).
Krāsainu oriģinālu reproducēšanai parasti izgatavo 4 krāsu dalīšanas klišejas.
Cinkmogrāfijas pamatlicējs ir francūzis F.Žilo 1850.gadā. Fotokopēšanu cinkogrāfijā sāka lietot anglis G.Džeimss 1862.gadā. Rastru cinkogrāfiju toņu oriģinālu klišeju izgatavošanai praktiski vienlaikus XIX gs. 80.gados Vācijā sāka lietot G.Meizenbahs un Krievijā - S.Laptevs, V. un J.Anfilovi, A.Delivrons.
