Ciklotroniskā rezonanse
Diamagnētiskā rezonanse - vielas brīvo lādēto daļiņu selektīva elektromagnētiskā lauka enerģijas absorbcija, ja šī lauka frekvence v vienāda vai kārtna ar daļiņu ciklotronisko frekvenci vc, šīm daļiņām kustoties konstantā magnētiskajā laukā B.
Ciklotronisko rezonansi novēro, uz daļiņām to ciklotroniskajā kustībā (plaknē, kas perpendikulāra B) iedarbojoties uz harmonisku elektrisko lauku E perpendikulāru B, ja izpildās nosacījums 2pīvctau > 1, t.i. daļiņa ciklotroniskās relaksācijas laikā tau paspēj veikt vairāk par vienu apgriezienu bez sadursmes ar citām daļiņām.
Ciklotronisko rezonansi izmanto cietvielu fizikā, pētot vadītspējas elektronu enerģijas spektrus, lādiņnesēju (caurumu, elektronu) efektīvo masu m* un to izkliedes procesus, noteicot vielas brīvo daļiņu lādiņa zīmi, ģenerējot un pastiprinot elektromagnētiskās svārstības.
Ciklotronisko rezonansi pusvadītājos paredzēja krievu fiziķis J.Dorfmanis 1951.gadā un angļu fiziķis R.Dingls 1952.gadā, bet pirmie novēroja amerikāņu fiziķi Dž.Dreselhauss, A.Kips, Č.Kitels 1953.gadā. Šo rezonansi metļos sauc arī par Azbela-kanera efektu, jo krievpadomju fiziķi M.Azbels un E.kaners ciklotronisko rezonansi metālos teorētiski paredzēja 1956.gad'.
