Cietvielu fizika
Fizikas nozare, kas pēta cietvielas fizikālās īpašības un parādības tajā.
Vēsture. Cietvielas pamatīpašības - formas stabilitāte un mehāniskā izturība - pazīstamas jau ļoti sen.
Cietvieū fizikālo īpašību pētījumi sākti XVII gs.
1600.gadā V.Gilberts aprakstīja pētījumus par dzelzs magnētismu.
1660.gadā R.Huks atklāja elastības likumu - Huka likumu.
1669.gadā E.Bartolins atklāja gaismas dubultlaušanu kvarcīta kristālā.
1729.gadā S.Grejs atklāja metālu elektrovadītspēju.
Cietvielu fizikālo īpašību izskaidrošana sākās pēc Dekarta atomisma ideju atdzimšanas R.Boila (1661.g.), M.Lomonosova (1744.g.) un R.Ajī (1784.g.) darbos. Uz šo priekšstatu pamata veidotas pirmās siltumietilpības teorijas (P.Dilons un A.Ptī, 1819.g.), dielektiķu polarizācijas teorijas (O.Mosoti 1847.g., R.Klauziuss 1879.g.) un metālu elektrovadītspējas teorijas (K.Rīke 1890.g. un P.Drūde 1900.g.; Dž.Dž.Tomsons 1900.g.; H.Lorencs 1904.g.).
Šīs klasiskās teorijas nespēja izskaidrot cietvielu fizikālo īpašību atkarību no temperatūras.
Siltumietilpības samazināšanos zemā temperatūrā izskaidroja A.Einšteina siltumietilpības teorija 1907.gadā, kurā tika lietoti kvantu jēdzieni, un P.Debaja teorija 1912.gadā.
1912.gadā M.Borns un T.Kārmāns izstrādāja kristālrežģu svārstību teoriju.
1928.-1930.gados F.Blohs un L.Brijuēns izstrādāja cietvielu zonu teoriju; 1931.gadā A.H.Vilsons to attiecināja arī uz pusvadītājiem.
J.Frenkels, ieviešot cauruma (1926.g.) un eksitona (1931.g.) jēdzinu, lika pamatus mūsdienu cietvielu fizikas pamatmetodei - kvazidaļiņu metodei.
1937.gadā Ļ.Landauss izveidoja otra veida fāžu pāreju teoriju.
1957.gadā izstrādāja supravadītspējas teorija - Dž.Bardīns, L.Kūpers un Dž.Šrīfers. Šīs teorijas izstrādātas galvenokārt kristāliem.
1967.gadā N.Mots radījis nesakārtotu struktūru (amorfā stāvokļa) elektrovadītspējas teoriju.
Pēc cietvielu elektriskajām īpašībām (galvenokārt elektrovdītspējas) cietvielu fiziku iedala dielektriķu fizikā, metālfizikā un pusvadītāju fizikā. Pētījumos izmanto neitronogrāfijas, elektronogrāfijas, rentgenstruktūranalīzes, radiospektroskopijas metodes. Pētījumi cietvielu fizikā sekmē tehnisko progresu, tiem ir liela nozīme jaunu materialu iegūšanā.
Cietvielu fizika ir viens noradioelektronikas pamatiem, pētījumi cietvielu fizikā ir radījuši cietvielu elektroniku. T;as sasniegumus izmanto kodolfizikā, molekulārajā bioloģijā, ģeoloģijā, kvantu elektronikā.
Pētījumi Latvijā. Pētījumi sākti krievadomju okuoācijas laikā LVU un saistīti galvenokārt sārmu metālu halogenīdu kristālu fizikālo īpašību izpēti (L.Jansons); izveidojās cieša sadarbība ar Tērbatas universitāti.
ZA Fizikas institūts veica pētījumus par radiācijas un fotostimulētajiem procesiem (E.Alukers, K.Švarcs)), luminiscenci jonu kristālos (I.Pļaviņa), cietvielu teorijā (J.Joļins, V.Kaščejevs).
Fizikāli enerģētiskajā institūtā pētīja daudzslāņu struktūru, ko izmanto mikroelektronikā (I.Feltiņš), kā arī organisko pusvadītāju īpašības (E.Siliņš).
Polimēru mehāniskajā institūtā pētīja defektu ietekmi uz kristālu mehānisko deformāciju (A.Mālmeisters).
LVU Cietvielu fizikas zinātniskas pētniecības institūtā pētīja nesakārtoto cietvielu (stiklu, J.Zaķis), segnetoelektriķu (V.Fricbergs) un jonu kristālu īpašības (J.Vītols).
Fizikas un matemātikas fakult;ate veica pētījumus cietvielu teorijā (B.Rolovs).
Zinātniskie žurnāli.
"Journal of Physics and Chemistry of Solids" (ASV, no 1956.g.).
"Physica Status Solidi" (VDR, no 1961.g.).
"Journal of Materials Science" (Lielbritānija, no 1966.g.).
"Journal of Crystal Growth" (Nīderlande, no 1967.g.).
"Physical review. B. Solid State" (ASV, no 1970.g.).
"Fizika tvjordovo tela" (PSRS, no 1959.g.).
"Kristallografija" (PSRS, no 1956.g.).
