Cietība
Materiāla spēja pretoties cita, cietāka ķermeņa iespiešanai tajā vai arī ieskrāpēšanai.
Cietība nav fizikāla konstante, tā mainās atkarībā no materiāla mehāniskās stiprības un plastiskuma, kā arī no noteikšanas metodes. Metālu cietību pārbauda ar iespiešanas metodi: metālā iespiež tērauda lodīti - Brinella metode un Rokvela metode, dimanta konusu - Rokvela metode vai dimanta piramīdu - Vikersa metode (mikrocietības noteikšana).
Cietību mēra ar spiedējslodzes un iespieduma virsmas attiecību, izmantojot īpašas tabulas, kurās apkopoti cietības skaitļi. Atkarībā no cietības noteikšanas metodes un cietības skaitļiem pievieno šādus apzīmējumus: HB (Brinella metode), HR (Rokvela metode), HV (Vikersa metode), kur H nozīmē cietību (angliski - hardness).
Tajos gadījumos, kad nedrīkst bojāt materiāla virsmu, cietību pārbauda ar dinamiskām metodēm; par metāla cietību spriež vai nu pēc tā, cik augstu no materiāla virsmas atlec tērauda lodīte - Šora metode, vai arī pēc tā, cik ilgā laikā norimst svārsts, kas balstās uz materiāla virsmas - Kuzņecova-Herberta-Rebindera metode.
Izstrādātas arī metodes materiāla cietības noteikšanai ar ultraskaņu. Cietības noteikšanas metodi izvēlas atkarībā no parauga materiāla, tā formas, lieluma u.c. faktoriem. Cietība atkarīga no metāla struktūras. Mainot temperatūru, kā arī veicot termiko un mehānisko apstrādi, metālu un sakausējumu cietība mainās tāpat kā šo materiālu šļūdes robeža. Tāpēc, pārbaudot, kā mainījušās mehāniskās īpašības pēc dažādām apstrādēm, metālu raksturo ar cietību, ko var izmērīt ātrāk un vienkāršāk.
Minerālu cietība atkarīga galvenokārt no minerāla kristālu struktūras. Tā ir anizotropiska. Cietību nosaka relatīvi, srāpējot kristļa skaldnes ar cietības etalonu - Mosa skalas minerālu šķautnainiem pauguriem, un raksturo ar skaitļiem no 1 līdz 10, tas atbilst šīs skalas atsevišķu minerālu cietībai.
Precīzāk cietību nosaka ar sklerometriem vai cietības mikromērītājiem (kg/mm2).
