Cigoriņi, cigoriņu ģints
Cichorium.
Asteru dzimtas ģints.
Eirāzijā un Ziemeļamerikā. 8-10 sugas, Latvijā tikai parastais cigoriņš (Cichorium intybus).
Viengadīgi, divgadīgi un daudzgadīgi lakstaugi ar piensulu. Ziedi - gaišzili, zili, zili rožaini vai bālgani divdzimumu mēlziedi, kurvīšos.
Izmantošana. Labs nektāraugs, saknes insulīns un intibīns (rūgts glikozīds).
Kultivē vairākas šķirnes.
Cigoriņu kafija. Cigoriņus Latvijā vcairāk pazīst kā izejvielu dzērienam - cigoriņu kafijai, ko gatavo no saknēm.
Cigoriņu kafiju iegūst no sakņu cigoriņa - izmantota tiek auga sakne, kurai ir rūgtena, riekstaina garša, tā satur rūgtvielas, miecvielas, inulīnu, C un B grupas vitamīnus, kā arī citas bioloģiski aktīvas vielas, tai piemīt baktericīda, pretiekaisuma, savelkoša, žultsdzenoša un diurētiska iedarbība.
Salātu cigoriņi. Ir cigoriņu šķirnes, kas lietojamas salātos un izceļas ne tikai ar specifisku garšu, bet arī īpaši bagātas ar dažādām veselībai noderīgām vielām. Salātiem, ko lieto ziemā, izmanto siltumnīcās steidzinātus bālos dzinumus. Salātiem lieto parasto cigoriņu un arī otru sugu - endīviju.
Salātu cigoriņiem ir 3 izplatītākie veidi, katram no tiem ir vairākas šķirnes. Endīvijas veido kuplas lapu rozetes, lapas ir stingras, kraukšķīgas, parasti vidū tās ir gaišākas, bet ārmalās tumši zaļas. Endīvijām mēdz būt platlapu un smalklapu šķirnes - smalklapu endīvijas ir īpaši smalkas, dekoratīvas un krokotas, lieliski der dekorēšanai. Šī ir diezgan rūgta salātu cigoriņu šķirne, tādēļ salātos to ieteicams miksēt ar citām salātlapām, piemēram, salātu baldriņu, jaunām galviņsalātu lapām, jaunām biešu lapiņām jeb mangoldu, spinātiem, rukolu. Endīviju gaišākās viduča lapas ir mazāk rūtas un tas tiek panākts ar tā saucamo balināšanas metodi - kad cigoriņa galviņa gandrīz jau ir gatava un izaugusi, lapu rozetes no dažām dienām līdz pat pāris nedēļām apsedz, tātad aptumšo. Endīviju raža ienākas vidēji 60-90 dienās, cigotiņi jāretina, lai veidotos kuplas lapu rozetes.
Arī salātu cigoriņu lapas satur C vitamīnu, karotīnu (A provitamīnu), B grupas vitamīnus, inulīnu, kalcija un dzelzs sāļus u.c. vērtīgas vielas.
Radičio cigoriņi. Vizuāli līdzinās mazām, stingrām kāpstgalviņām, kas atkarībā no šķirnes ir sarkani baltos, sarkani zaļos vai dzeltenīgos toņos. Šo salātu garša ir viegli rūgtena un pikanta, tie ir ļoti populāri dažādos Vidusjūras salātu maisījumos un labi sader gan ar citiem salātlapu veidiem, gan gurķiem, tomātiem, sīpoliem un garšaugiem. Arī radičio cigoriņus var pievienot sautējumiem, zupām, uz pusēm pārgrieztas galviņas kopā ar timiānu var sautēt olīveļļā vai vīnā. Audzē siltumnīcās no dēstiem, jo radičio mīl siltumu, it sevišķi augšanas sākumposmā, taču ir arī atsevišķas šķirnes, kas piemērotas audzēšanai atklātā laukā. No dēstiem, kas līdz trešajai, ceturtajai lapai audzēti telpās vai apkurināmā siltumnīcā, raža jāgaida aptuveni 50-80 dienas. Cigoriņi jāstāda aptuveni 20 cm atstatus cits no cita.
Beļģijas jeb Vitlufa cigoriņi. To audzēšana ir visai sarežģīta un laikietilīga. Vispirms pavasarī iesēj sēklas, līdz rudenim izaudzē sakni, tad oktobrī to no zemes izrok un pārvieto uz tumšām un vēsām telpām - ap 12-15 grādu temperatūrā. Lakstus nogriež, atstājot vien divus centimetrus, atdala arī piesaknes un atstāj galveno sakni, kuras diametrs ir apmēram 5 cm, bet garums 20 cm. saknes ievieto kūdras substrātā, kuru laiku pa laikam aplaista. Aptuveni pēc 2 mēnešiem būs gatavas gaišas, teju baltas jaunu salātu galviņas.
Saites.
Asteru dzimta.
