Čehu valoda
Indoeiropiešu saimes slāvu grupas rietumslāvu apakšgrupas valoda.
Runā ap 9,5 miljoniem (1974.g.) čehu Čehijā, ASV, Kanādā, Dienvidslāvijā, Rumānijā, Austrijā, Krievijā (PSRS ap 9000 1970.g.).
Rakstība kopš XIII gs. latīņu burtiem.
Vēsture. Senākie rakstu pieminekļi no XIII gs.
Ilgu laiku čehu valodu Čehijā mēģināja izspiest vācu valoda un tam bija zināmi panākumi.
Čehu literatūra veidojusies XIV-XVI gs. uz Vidusčehijas (Prāgas) izloksnes pamata, un tās izveidē liela nozīme J.Husa (1371.-1415.g.) darbiem - viņš sarakstījis arī čehu valodas gramatikas grāmatu.
Virsroku pār vācu valodu čehu valoda guva Husītu karu rezultātā.
XVI-XVII gs. uzrakstītas pirmās gramatikas un vārdnīcas.
Čehu valodu oficiāli sabiedriskajā dzīvē nelietoja pēc 1620.gada, kad čehu dumpiniekus pie Baltā kalna sakāva austriešu Hābsburgu armija un Čehija zaudēja nacionālo neatkarību.
Čehu valoda atkal atdzima XVIII gs. beigās. Literārās čehu valodas attīstību veicināja filologi J.Dobrovskis, J.Jungmanis, J.Gebauers, rakstnieki J.K.Tils, B.Ņemcova, K.Havličeks-Borovskis, J.Neruda.
3 galvenās izlokšņu grupas - čehu, haniešu, lahu izloksnes ar vairākām apakšgrupām. Morāvijas slovāku izloksne veido pārejas grupu starp čehu un slovāku valodu.
Čehu valodai raksturīgi īsie un garie patskaņi, līdzskaņi ŗ, zilbju sonanti r, l, pastāvīgs akcents, fiksēts 1.zilbē. Attīstīta deklināciju un konjugāciju sistēma.
Rakstu valoda. Rakstības pamatā modificēts latīņu alfabēts.
Senākie rakstu pieminekļi no XIII gs.
Rakstu valodai (spisovna' čeština) ir fonētiskas, morfoloģiskas, leksiskas atšķirības no sarunvalodas (obecna' čeština).
Saites.
Čehi.
