Centrisms
Idejiski politiska strāva.
Radās XX gs. sākumā, kad II Internacionāles sociāldemokrātiskajās partijās notika cīņa starp reformisma un revizionisma virzieniem. centrisms centās nogludināt šo virzienu nesamierināmās pretrunas kardinālajos strādnieku kustības programmas un taktikas jautājumos, noliedza proletariāta diktatūru.
Ievērojamākie centristu pārstāvji bija K.Kautskis, R.Hilferdings, H.Hāze (Vācijā); Ž.Longē (Francijā); F.Turati (Itālijā). Visvairāk izplatītie centrisma virzieni bija kautkisms Rietumeiropā un trockisms Krievijā. Centrisma ideoloģija galīgi izveidojās I Pasaules kara laikā. K.Kautskis 1914.gadā noliedza revolucionāru izeju no kara un izvirzīja "ultraimperiālisma" teoriju, kas mēģināja attaisnot kapitālisma eksistenci. Centristi naidīgi izturējās pret Okrobra apvērsumu un KI nodibināšanu, izmantoja "Internacionāli 2 1/2" cīņā pret strādnieku kustību, 20.gados atklāti pieslējās labējiem reformistiem. Krievijā centrisma paudējs bija Ļ.Trockis, centristi grupējās meņševiku Organizācijas komitejā (vadītājs P.Akselrods) un tās ārzemju sekretariātā (L.Martovs).
Centristu uzskatus pauda daži LSD biedri (K.Eliass u.c.), kas 1912.gadā piedalījās Ļ.Trocka izveidotajā "Augusta antipartejiskajā blokā." Centrisms neizveidojās par īpašu virzienu LSD.
Centrismu kritizēja V.Ļeņins savos darbos "II Internacionāles krahs," "Sociālisms un karš" u.c.
