Cenzūra
Censura (latīņu val.).
Preses un citu masu informācijas līdzekļu valsts pārraudzības sistēma, kas izveidota valdošo šķiru interešu sargāšanai.
Vēsture. Lai ierobežotu vai aizliegtu nevēlamu ideju un informācijas izplatīšanu, cenzūras pasākumi tika veikti jau Senajā Romā.
Feodālajā periodā cenzūra atradās baznīcas pārziņā; no XV gs. parraudzību veica bīskapu kolēģija.
1471.gadā tika noteikts, ka garīga satura grāmatas var izdot tikai ar iepriekšēju baznīcas atļauju.
Pakāpeniski arī valsts sāka sekot grāmatu pārrakstīšanai un izdošanai.
XVI gs. sakarā ar tipogrāfiju rašanos cenzūra koncentrējās laicīgās varas rokās un tika ieviesta visā Rietumeiropā.
Cenzūra kļuva par valsts un baznīcas galveno ieroci pret feodālajai iekārtai naidīgu ideoloģiju.
Lielās franču revolūcijas laikā vairākās zemēs cenzūra formāli tika atcelta, taču buržuāzija, ieguvusi politisko varu, praksē to plaši izmantoja.
Krievijā cenzūra pastāvēja no XVI gs. un atradās baznīcas pārziņā. 1783.gadā ieviesa iepriekšējo cenzūru. Baidoties no Lielās franču revolūcijas ideju ietekmes, cenzūras pasākumi tika pastiprināti - 1790.gadā aizliedza A.Radiščeva grāmatu "Ceļojums no Pēterpils uz Maskavu," 1792.gadā slēdza N.Novikova tipogrāfiju. 1796.gadā Maskavā, Pēterpilī, Odesā, Rīgā izveidoja cenzūras komisijas.
1826.gada cenzūras nolikums aizliedza jebkuru darbu, kas vērsts pret valsti un baznīcu. Formāli preses pārraudzību veica Galvenā cenzūras pārvalde, praksē - Trešā nodaļa. No 1865.gada cenzūru realizēja iekšlietu ministrijas Preses lietu galvenā pārvalde. No iepriekšējās cenzūras tika atbrīvoti oriģinālsacerējumi, tulkojumi, periodiskie izdevumi, kā arī galvaspilsētas, akadēmiskie un universitāšu izdevumi, kas bija saņēuši iekšlietu ministrijas atļauju. Par cenzūras nolikumu pārkāpšanu draudēja sods. Senāts varēja pārtraukt izdevuma iznākšanu uz 6 mēnešiem vai arī to aizliegt.
No 1882.gada periodiskos izdevumus varēja aizliegt iekšlietu, tieslietu, tautas izglītības ministru un Sinodes virsprokurora apspriede.
1865.-1904.gados tika aizliegtas 218 grāmatas - N.Černiševska, A.hercena, Ļ.Tolstoja u.c. darbi.
1905.gadā periodikai iepriekšējo cenzūru aizstāja ar pēccenzūru, ko 1906.gadā attiecināja arī un neperiodiskiem izdevumiem, un noteica autoru un izdevēju atbildību par cenzūras noteikumu pārkāpšanu.
februāra revolūcija likvidēja cenzūru, izņemot kara cenzūru.
Lai gan PSRS konstitūcija nomināli garantēja padomju pilsoņiem preses brīvību sociālistiskās iekārtas nostiprināšanai un attīstīšanai, tomēr pastāvēja cenzūras iestāde "Glavļit." Valsts kontrole tika noteikta tādēļ, lai masu informācijas līdzekļos neizplatītu ziņas, kas satur valsts noslēpumu.
Mūsdienās daudzās t.s. "demokrātijas" valstīs pastāv pēccenzūra, piemēram, holokausta revizionisma gadījumā, par tās noteikumu neievērošanu paredzēta kriminālatbildība.
Cenzūra Latvijā. Pirmās Latvijas republikas laikā pastāvēja pēccenzūra, ko realizēja Iekšlietu ministrijas Preses un biedrību nodaļa.
1920.-1940.gados apķīlāja 572 iespieddarbus, 70% no tiem bija marksistu propagandas izdevumi. pagrīdes komunisti, lai nodrošinātu savu preses izdevumu iznākšanu, mainīja to nosaukumus - žurnālam "Vienība" 32 reizes, laikrakstam "darbs un Maize" 10 reizes.
LPSR bija Galvenā literatūras pārvalde-oficiāls cenzūras kantoris.
Mūsdienu Latvijā politkorektuma uzraugi ir neuzkrītoši izkaisīti pa Satori.lv, Punktum.lv, VKKF un Latvianliterature.lv, kur viņi modri uzrauga un atceļ (kancelē) nepaklausīgos literātus.
Sistēmisku cenzūru globālā mērogā veic arī kompānija Google, piemēram, ar īpaši iestādītiem kritērijiem savā meklētājā. Aliens.lv var nosaukt konkrētus piemērus.
Izšķir iepriekšējo cenzūru (preventīvo cenzūru) un pēccenzūru.
