Cirvji
Cērtamais instruments vai ierocis no bronzas vai dzelzs, galvenokārt koka apstrādei, arī kulta priekšmets.
Vēsture. Dūrescirvjus lietoja jau paleolītā.
Paleolīta beigās ap IX g.tk.pmē. un mezolītā ieviesās raga kātcauruma cirvji, agrajā neolītā - ķīļveida cirvji.
Vēlajā neolītā un bronzas laikmetā izplatījās slīpēti akmens ķīļveida un kātcauruma cirvji - laivas cirvji.
Bronzas laikmetā lietoja iemaļu, atkāpes, uzmavas un kātcauruma cirvji, bet dzelzs laikmetā - galvenokārt uzmavas un kātcauruma cirvji - šaurasmens, vēlāk platasmens.
Krievzemē XI-XIII gs. izšķīra mežacirtēja, namdara un kaujas cirvjus.
Latvijā raga un akmens cirvji lietoti līdz mūsu ēras sākumam, dzelzs cirvji II-XIV gs. bieži likti vīriešu kapos.
Mūsdienu cirvja tips radies XVII gs. Tā galvu gatavo no tērauda (masa 0,4-2,2 kg), kātu - no oša, kļavas, arī gobas koka. Plaši lieto namdaru cirvjus. Īpašiem darbiem domāts koku aizcērtamais, zaru darināmais, skaldāmais, slīperu, ugunsdzēsēju, raktuvju, sapieru, tūristu, gaļas izcirtēju u.c. cirvji.
Laivas cirvji. Latvijā uzieti ap 120.
Longbas cirvji.
Melāra cirvji. Skandināvu tipa.
