Čehoslovāku korpuss
Krieviski - Чехословацкий корпус.
Čehoslovāku kaujas vienība, kas I Pasaules kara rezultātā bija palikusi Krievijas teritorijā un ņēma nozīmīgu dalību Krievijas Pilsoņu karā.
Čehu-slovāku vienību izveidošana. Pirmā čehu vienība krievu armijā tika izveidota vēl 1914.gada rudenī un sastāvēja tikai no brīvprātīgajiem. Kauju laikā pret Vāciju un Austroungāriju tika sākta formēt pilnvērtīga divīzija. Īpašu lomu 1917.gadā šai pasākumā spēlēja krievu armijas virspavēlnieks L.Korņilovs, kas vēlējās veidot nacionālās karaspēka vienības.
1917.gada oktobrī virspavēlnieks Nikolajs Duhoņins (Николай Духонин) parakstīja pavēli par Čehoslovāku korpusa izveidošanu - tas sastāvēja no trim divīzijām. Galvenais to kontingents bija čehi un slovāki, kas karadarbības rezultātā bija krituši krievu gūstā.
Čehoslovāku korpuss varas maiņā. Oktobra apvērsuma brīdī Čehoslovāku korpuss bija gandrīz vai vienīgā lielā kaujas vienība (vēl - latviešu strēlnieki) Krievijas teritorijā, kas bija saglabājusi kaujasspējas. Korpuss pakļāvās Čehoslovāku Nacionālajai padomei, kas atradās Francijā - tas paziņoja par atbalstu Krievijas Pagaidu valdībai. Vienlaicīgi arī čehi un slovāki, kas atradās Krievijā, izvairījās stāties konfrontācijā ar lieliniekiem.
Evakuācijas pavēle. 1917.gada beigās korpuss saņēma pavēli pārdislocēties uz Franciju. Sākumā korpusu plānoja izvest caur Arhangeļsku un Murmansku. Tomēr šo plānu nerealizēja pēc korpusa komandieru lūguma, jo pastāvēja bažas, ka vācieši pārtvers šīs daļas jauna sava uzbrukuma laikā. Tad tika nolemts korpusu nosūtīt caur Vladivostoku.
Desmitiem vilcienu sastāvu (precīzāk - 63) ar čehu un slovāku karavīriem visas Transsibīrijas maģistrāles garumā devās cauri Krievijai uz Vladivostoku. Kad 1918.gada maijā priekšējās korpusa daļas jau bija ieradušās Vladivostokā, tad pēdējās vēl atradās Penzas, Sarātovas un Samāras rajonos.
Čehoslovāku korpuss Krievijas Pilsoņu karā. Čehoslovāku korpusa sacelšanās 1918.gada maijā faktiski aizsāka Krievijas Pilsoņu karu. Pie tā noveda vesela notikumu virtene, jo iesākumā ne korpusa komandieri, ne lielinieki netaisījās cīnīties viens ar otru.
Pēc miera noslēgšanas vācieši krievu lielinieku valdībai strikti pieprasīja Brestas miera noteikumu izpildi. Pirmām kārtām jau atbruņot un izolēt čehoslovāku korpusu un atgriezt vāciešiem sagūstītos vācu un ungāru karavīrus.
1918.gada maija vidū Čeļabinskā notika incidents, kas kalpoja par grūdienu Čehoslovāku korpusa dumpim. Čehu karavīri dzelzceļa stacijā satikās ar vācu karavīriem, kas atgriezās no krievu gūsta. Sākumā viss bija mierīgi, bet tad viens no vāciešiem meta kādam čeham ar plītiņas čuguna kāju, smagi to ievainojot. Vācieti nošāva, bet padomju varas iestādes arestēja vairākus čehu karavīrus. Tos viņa biedri vēlāk atbrīvoja, pie viena arī ieņemot pilsētas arsenālu.
Uzreiz pēc tam pilsētā notika čehu kara deputātu kongress, kas pieņēma lēmumu nepakļauties padomju varas iestādēm attiecībā par ieroču nodošanu un patstāvīgi turpināt ceļu uz Vadivostoku. Lielinieku mēģinājumi atbruņot čehu un slovāku vienības noveda tikai pie konflikta izvēršanās plašumā - pēc būtības tas arī noveda pie pilna mēroga pilsoņu kara Krievijā, sarežģot arī attiecības starp Antanti un lielinieku režīmu Krievijā.
Maija beigās sadursmes starp lieliniekiem un čehoslovākiem jau bija pāraugušas īstās kaujās. Čehoslovāki sagrāba Penzu, Kurgānu, Omsku un virkni citu pilsētu.
Pēc Čehoslovāku korpusa sacelšanās Simbirskā tika organizēta pretlielinieku valdība Komučs (krieviski - Комуч jeb Комитет членов Учредительного собрания).
