Cilvēktiesības
"Bet gan jau mūsu zemītē
Viss nemiers drīz būs rimies,
Jo, lūk, pret cilvēktiesībām
Mēs nenoturēsimies.
Ko neiespēja gadsimti
Zem apspiedēju jūga
To paveiks cilvēktiesības
Kas mums tik ilgi trūka.”
/L.Vāczemnieks/
Tiesību normu kopums, kas noteic cilvēka tiesisko stāvokli, t.i. cilvēku pamattiesības un brīvības, kā arī pienākumus pret valsti, sabiedrību un citiem cilvēkiem.
Normas par cilvēktiesību aizsardzību uzliek par pienākumu valstīm padziļināt savstarpējo sadarbību un nostiprināt draudzīgas attiecības, ievērot cilvēku pamattiesības un brīvības, lai likvidētu agresīvos karus, koloniālismu, totalitārismu, genocīdu, aparteīdu un rasu diskrimināciju.
Cilvēktiesību aizsardzību kontrolē ANO Cilvēktiesību komisija, kas dibināta 1946.gadā, Cilvēktiesību komiteja (dibināta 1976.g.) u.c. starptautiskās organizācijas.
Vēsture. Dažas normas par cilvēktiesību aizsardzību starptautiskās tiesībās bija ietvertas jau t.s. "buržuāzisko revolūciju" laikā.
Pēc I Pasaules kara tika noslēgti vairāki starptautiski līgumi un konvencijas, kurās tika aizliegta vergu tirdzniecība, noteikta mazo tautu aizsardzība un cilvēka tiesību aizsardzība bruņotu konfliktu laikā, izveidota Nāciju līga un nodibināta Starptautiskā darba organizācija
Īpaša kustība par tām izvērsās pēc II Pasaules kara - izveidojās atsevišķa tiesību nozare
Universālas cilvēktiesības definētas ANO līmenī 1948.gadā, vēlāk 2 reizes papildinātas.
1948.gada 10.decembrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, kurā pirmoreiz tika fiksētas cilvēktiesības un brīvības, bet 1966.gadā tā pieņēma Paktu par pilsoņu un politiskajām tiesībām un Paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām.
Normas par cilvēktiesību aizsardzību ietvertas arī 1948.gada Konvencijā par genocīda novēršanu un sodīšanu par genocīdu, četrās 1949.gada Ženēvas konvencijās par kara upuru aizsardzību, Konvencijā par visu rasu diskriminācijas formu likvidēšanu (1965.g.), Konvencijā par sieviešu politiskajām tiesībām (1952.g.), Eiropas drošības un sadarbības apspriedes Nobeiguma aktā (1975.g.) u.c. starptautiskos normatīvajos aktos.
Mūsdienās t.s. "cīņa par cilvēktiesībām" sāk pieņemt pavisam perversas formas - tā esot arī cīņa par pederastu, lezbiešu, transseksuāļu "tiesībām."
Cilvēka tiesību pakti. Starptautiski tiesiski akti par cilvēka tiesību aizsardzību, kurus pieņēma ANO Ģenerālā asambleja 1966.gada 16.decembrī. Tajos ietilpst Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām. Paktu pieņemšanas mērķis ir nodrošināt mieru, aizliegt kara propagandu, likvidēt koloniālismu, nodrošināt svarīgākās pilsoņu sociālekonomiskās un politikās tiesības. Paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām reglamentētas tiesības uz darbu, taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem, izglītību, sociālo nofrošināšanu, tiesības organizēt arodbiedrības utt. Paktā par pilsoņu un politiskajām tiesībām aizliegta verdzība un tirdzniecība ar vergiem, noteiktas tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību, vienlīdzību likuma un tiesas priekšā, apziņas un reliģisko brīvību utt. Valstīm, kas ratificējušas paktus, jānodrošina tajos noteikto tiesību ievērošana.
