Aliens

Bērda ceturtā ekspedīcija

Mazais Zaļais brīdina, ka materiāla ticamības pakāpe nav visai liela! Un vispār - pats Iļuciema sumpurns nezinātu ko par visu šo domāt!

Bērda ekspedīcija. Gandrīz visas SS tehniskās nozares un okultās "Tules" un "Vril" biedrības pazuda no Vācijas 1945.gada martā un aprīlī. Viņi sadedzināja un iznīcināja tik daudz cik viņi spēja, bet briti sekoja tiem ar MI-5 "Okulto biroju" jau kopš kara sākuma. No S.O.E. MI5s savervētie Wraiths sekoja vāciešiem Atlantijas okeāna dienvidos, Tjera del Fuēgas salā, Folklendu salās un konstatēja sveša karaspēka klātbūtni Antarktīdā - Jaunajā Švābijā un hipotētiskajā bāzē 211. Daudz nav zināms par šo slepeno misiju, bet vācieši Folklendu salās tika sagūstīti un daudzas zemūdenes, kuras veica militārus uzdevumus Atlantijas okeāna dienvidu daļā, kopā ar reideriem tika nogremdētas, jo piegādāja diskus un svinu no Vācijas uz bāzi 211.
MI-5 darbojās iespaidīgi sekmīgi Otrā pasaules kara laikā, sagūstot daudzus vācu aģentus, kuri mēģināja iefiltrēties Apvienotājā karalistē, apspēlēja krietni daudzus no viņiem operācijā Double Cross, piespēlēja vāciešiem dezinformāciju. Viņu spiegi tika iesaukti par „spokiem,” bet neka pārdabiska jau tur nebija, tikai viltība, maldināšana un nežēlība.
ASV Pentagons reaģēja uz vācu gūstekņu (Maderlaplatas ostā padevušās divu vācu zemūdeņu komandas) stāstījumu par nacistu slepeno bāzi Antarktīdā ar militāru ekspedīciju (admirālis Bērds). Vai nu no tiem, vai citiem avotiem esot ticis uzzināts, ka tur bāzējās 30 bez vēsts pazudušās vācu zemūdenes, kas kara beigās šajos ūdeņos bija ieradušās no Baltijas reģiona. Tām bija cauruļu sistēma, kas ļāva tām palikt zem ūdens vairāku nedēļu garumā. Tiek pieņemts, ka šīs zemūdenes izveda tehnoloģiskas iekārtas no Vācijas.

Bērda ekspedīcijas organizēšana. Par JKS eskadras admirāli tika nozīmēts Ričards E.Bērds (Richard E.Byrd), slavens polārpētnieks. Viņš saņēma pavēli iznīcināt hipotētisko nacistu bāzi. Pirms tam tas jau bija veicis trīs ekspedīcijas.
1946.gada 2.decembrī pirms ekspedīcijas došanās jūrā Bērds tikšanās laikā ar presi bilda: „Manai ekspedīcijai ir militārs raksturs,” - taču nekādas detaļas neatklāja.
Ričarda E.Bērda kārtējā – ceturtā ekspedīcija 1947.gada sākumā bija paredzēta uz pusgadu. Ekspedīcija bija visai dīvaina – to pilnībā finansēja ASV JKF un tā vairāk līdzinājās militārai operācijai. Attiecīgs bija arī tās nosaukums – „ Operācija augstais lēciens” (Operation Highjump).
Ekspedīciju akceptēja ASV kongress, finansēja valdību, bet vadīja JKS virspavēlniecība.

Ekspedīcijas sastāvs. Bērda rīcībā bija visai spēcīgs flotes grupējums 13(12?) kuģu sastāvā: aviācijas bāzes kuģis Phillipines Sea, ledlauzis Northwind (laikam paša Bērda atrašanās kuģis), katapultu kuģis Pine Island, iznīcinātājkuģi Brownsen un Henderson, amerikāņu zemūdene Sennet, 2 zemūdeņu atbalsta kuģi Yankee un Merrick, 2 tankeri Canisted un Capacan, hidroplānu bāzes kuģis Currituck. Laikam jau arī kreiseris Murdock, kas vēlāk gāja bojā?
Gaisa spēki: 23 lidmašīnu (15 lielkravas lidmašīnas un tālās darbības lidmašīnas, lidlaivas) un helikopteru.
Personālsastāvs: ap 4700 (minēti visdažādākie skaitļi - 4000, 4100) cilvēku. Tai skaitā 25 zinātniskie līdzstrādnieki. Patiesi, visai savāda polārā ekspedīcija. Esot piedalījušies arī britu, norvēģu, krievu un, iespējams, arī kanādiešu un austrāļu kareivji.
Admirālis Bērds esot paziņojis, ka viņam tikusi doti 8 mēneši un neierobežoti finanšu līdzekļi misijas veikšanai.

Ekspedīcijas norise. 1947.gada janvāra beigās tika veikta Karalienes Modas zemes avioizlūkošana. Iesākumā viss gāja pēc plāna, pirmajā nedēļā uzņemti vairāki desmiti tūkstošu aerofotouzņēmumu.
Literatūrā minēts, ka ekspedīcija veikusi arī 200 km garu pārgājienu pa kontinenta austrumu daļu.
Taču, nesaprotamā kārtā jau pēc diviem mēnešiem (8 nedēļām) Bērda ekspedīcija steigšus atgriezās mājās. Tas vairāk gan izskatījās pēc bēgšanas. Bija zaudēts kreiseris Murdock, puse no klāja aviācijas un desmitiem matrožu un virsnieku.
Tomēr operācija beidzās pēc astoņām nedēļām ar 9 lidmašīnu un 40 cilvēku zaudēšanu u.c.

Skaidrojumi un minējumi. ASV Kongresa Ārkārtējās izmeklēšanas komisijas locekļiem admirālis Bērds pavēstīja burtiski sekojošo: „Jauna pasaules kara gadījumā mums [Amerikai] var uzbrukt ienaidnieks, kas spēj lidot no viena pola uz otru ar neticamu ātrumu.” (burtiski: ...in the event of another world war we would be up against aircraft that can travel from pole to pole.)
Vašingtonā Bērds ziņoja nevis vienkārši par ātrām lidmašīnām, bet gan par principiāli citiem lidlīdzekļiem ar neticamām manevrēšanas spējām. Viņš stāstīja par „lidojošiem šķīvjiem,” kas uzbruka viņa vadītajai flotilei iznirstot tieši no ūdens.
Lūk, kā šo 1947.gada 26.februāra kauju apraksta cits kaujas aculiecinieks un pieredzējis kara lidotājs Džons Saiersons: „Tie spindza ārā no ūdens kā sadeguši un izslīdēja burtiski starp kuģu mastiem ar tādu ātrumu, ka sašūmētā gaisa brāzmas plēsa radioantenas. Vairāki „Korsāri” paspēja pacelties no „Kasablankas,” bet es nepaspēju ne aci pamirkšķināt, kad neredzami stari, kas nāca no šo „lidojošo šķīvīšu” priekšgala, iznīcināja lidmašīnas un tās iegrima ūdenī turpat līdzās kuģiem. Es tai laikā atrados uz „Kasablankas” klāja. Es neko nesapratu. Šie priekšmeti neizdeva nevienu skaņu, tie mēmā klusumā lidinājās kā tādas sātaniskas zilgani melnas bezdelīgas. Un nepārtraukti spļāva nāvējošu uguni.
Negaidīti kreiseris „Mērdoks,” kas atradās desmit kabeļtauvu attālumā no mums, uzliesmoja spožām ugunīm un sāka grimt. No citiem kuģiem, neskatoties uz briesmām, nekavējoši tika sūtītas glābšanas laivas un motorlaivas. Visas šīs šausmas turpinājās ap 20 minūtēm. Kad „lidojošie šķīvji” no jauna ienira ūdenī, mēs sākām skaitīt zaudējumus. Tie bija šausminoši.”
Burtiski 20 minūšu laikā amerikāņi zaudēja vienu kuģi, 9 lidmašīnas un vairāk kā 40 cilvēku.
Kolīdz eskadra atgriezās mājās, visas ziņas par to tika padarītas par slepenām. Ekspedīcijas dalībniekiem lika parakstīt dokumentus par ziņu neizpaušanu. Tomēr ziņas līdz masu medijiem tomēr nonāca. Tika pat uzņemta dokumentālā filma, kurā aculiecinieki stāstīja par šīs fantastiskās kaujas norisi.
Izplatījušās arī vēl baumas, ka vienā no savām ekspedīcijām Bērds atklājis ieeju pazemes pasaulē zem Antarktīdas, ar bagātu floru, siltajiem ezeriem un dinozauriem līdzīgiem dzīvniekiem. Plutonija, tā sacīt...

Admirālis Bērds paskaidroja, ka “Briti ieguva vistehniskāko informāciju par SS lidojošajiem diskiem, tāpēc, ka SS parasti tos raidīja pret amerikāņiem un krieviem, nodarot lielus zaudējumus sabiedrotājiem Malmedy un Motherland. (Mazais Zaļais nesprot šo teikumu!) 

Admirāļa un polārā lidotāja Ričarda Bērda ceļojumi pazemes pasaulē. Amerikāņu lidotājs, polārpētnieks un admirālis Ričards Bērds (1888.-1957.g.) 1926.gadā veica lidojumu virs Ziemeļpola, bet 1929.gadā veica savu leģendāro lidojumu pāri Dienvidpolam. 1929.gada 29.novembrī, lidojot virs Dienvidpola, Bērds pārraidīja savādu radioziņojumu. Šo ziņojumu radiofonā dzirdēja tūkstošiem amerikāņu. Amerikāņu lidotājs ziņojis, ka viņš lidojuma laikā, iznirstot no biezas miglas, pēkšņi atradies virs no ledus brīvas teritorijas, uz kuras no augšas varēja redzēt ezerus, augu valsti un mamutiem un bifeļiem līdzīgus dzīvniekus. Šo dzīvnieku tuvumā Bērds redzējis cilvēkus.
Jā arī šajā radioziņojumā bija šādas neticamas epizodes, tad tās noteikti tika izgrieztas no radioierakstiem. Vēl 20.gadsimta 90-tajos gados bijuši sastopami cilvēki, kuri itin labi atminējušies Bērda aprakstus par zemi bez ledus pie Dienvidpola.
Bijusī tiesu reportiere Emīlija Ingrema 20.gadsimta 70.gados spēja diezgan skaidri un precīzi pēc atmiņas rekonstruēt radiopārraides saturu. Te būs Emīlijas Ingremas stāstījums (Hārtvigs Hausdorfs „Gadsimta mīklas un neparastās parādības”): „Savulaik mēs dzīvojam Bostonā. Neilgi pirms tam mans tēvs bija nopircis jaunu radioaparātu, kam bija gan skaļrunis, gan klausāmas austiņas. Tas bija pieslēgts tīklam un tam bija jaudīga antena...
Mana māte ļoti gribēja noklausīties pārraidi par Bērda lidojumu. Bija paziņots, ka viņš lidošot pāri Dienvidpolam (Vai tomēr Ziemeļpolam?) pie septiņdesmitā platuma grāda un ka viņa radioziņojumi būs dzirdami tiešraidē. Mēs uzmeklējām Bostonas raidstaciju un pa skaļruni noklausījāmies pārraidi. Vispirms bija dzirdami tikai traucējumi, tad sadzirdējām admirāļa Bērda balsi. Sākumā tas bija vairāk vai mazāk parasts lidojuma apraksts par sniegiem un ledājiem. Vienubrīd traucējumi kļuva stiprāki, tad atkal izbeidzās. Pārraide kļuva skaidra, Bērda balss bija labi sadzirdama. Te pēkšņi viņš sacīja:
- Skat! Vai tu to redzi? Tur lejā taču ir zāle! Sulīga zāle. Cik tā zaļa! Te visapkārt ir puķes... tās ir brīnumskaistas. Un paskaties uz dzīvniekiem! Tie līdzīgi aļņiem... Zāle sniedzās līdz vēderam. Un paskaties, - tur taču ir arī cilvēki. Viņi izskatās pārsteigti, redzot lidmašīnu.
Es atcero, ka mana māte tai brīdī sacīja:
- Deru, ka viņiem ir arī garas ausis!
Tad atkal atskanēja skaļi trokšņi, un tas bija pēdējais, ko mēs no pārraides dzirdējām. Bez jebkāda pieteikuma pēkšņi no tās pašas raidstacijas atskanēja mūzika.”
Vai Ričards Bērds nejauši bija ielidojis Zemes iekšienē, caur pola atveri? Kā citādi skaidrot fantastiskās epizodes viņa 1929.gada radioziņojumā?
Čkalova ekspedīcija. 1937.gada 18.jūnijā Valērija Čkalova komandētā ekipāža no PSRS ar lidmašīnu ANT-25 uzsāka lidojumu Maskava-Ziemelpols-ASV. 20.jūnijā tie nolaidās Amerikā. Ne par kādu caurumu Ziemeļpola vietā nestāstīja.
Atkal Bērds! 1947.gada 19.februāri Ričards, lidojot 1700 no Ziemeļpola, pamanīja līdz tam neredzētu kalnu masīvu, aiz kura slēpās zaļa ieleja, kurā ganījās mamuti un citi dzīvnieki. Tur bija ezeri un upes. Acīmredzot Bērds atkal bija ielidojis Zemes iekšienē. Savā dienasgrāmatā slavenais polārpētnieks raksta: „Pārlidojām nelielam kalnu masīvam Z virzienā. Otrpus kalnu grēdai parādījās ieleja, pa kuru vijas neliela upīte. Te nav jābūt zaļām ielejām! Kaut kas nav, kā vajag! Mums būtu jālido virs sniega un ledājiem! Aiz lidmašīnas borta – milzīgi meži kalnu nogāzēs. Mūsu navigācijas ierīces griežas kā negudras. Kompasa bultiņa šūpojas uz priekšu un atpakaļ!”
Atgriezies ASV, Bērds sniedza ziņojumu Pentagonam. Bērdam pavēlēja klusēt par saviem atklājumiem Ziemeļpolā. Kad viņam jautāja par ekspedīciju, admirālis atbildējis: „Ekspedīcija ir atvērusi pasaulei jaunu milzīgu teritoriju - šo apburto kontinentu, mūžīgo noslēpumu zemi!” 

Возникает резонный вопрос, почему же эти отверстия до сих пор не найдены? Сторонники гипотезы поясняют, что на самом деле они уже были обнаружены – об этом писал в своих дневниках уже известный нам контр- адмирал Ричард Берд, объявивший, что в 1947 году во время экспедицию в Арктику он попал внутрь Земли и обнаружил там подземных обитателей.

Адмирал Берд – руководитель семи научных экспедиций в Арктику в 1926 году и в Антарктиду, начиная с 1929 по 1957 годы. Во время экспедиции в феврале 1947 года он якобы передал по рации, что в районе Северного полюса он видит под собой зеленые леса и загадочных животных, и затем он даже произвел посадку в неизвестном мире и встретился с его обитателями. Об этом он поведал в своих дневниках, опубликованных после его смерти: «11 марта 1947 г . Я только что в Пентагоне рассказал о встрече с королем подземного мира. Сообщение зарегистрировано. О нем доложили президенту.

Меня обследуют врачи. А через шесть с половиной часов после моего заявления советник президента приказывает ради блага человечества никогда не рассказывать о том, что я видел в Арктике. Мне напоминают, что я человек военный и должен исполнять приказ…

30 декабря 1956 года. Все эти годы я скрывал великую тайну, хотя это мне и не нравилось. Теперь же я решил, что об этом должен узнать весь мир. В районе Северного полюса есть вход в другой мир!» Но насколько эти дневники подлинны? Ведь в это время Берд как раз находился в Антарктиде, что известно доподлинно, а в марте давал объяснения по поводу своей «странной» войны. Дневники были опубликованы только после его смерти. Возможно, что они были записаны с его слов. Северный полюс был перепутан с Южным, а Арктика – с Антарктидой.