Baltā sala
- Detaļas
- 2176 skatījumi
Krieviski - Белый остров.
Leģendāra vieta, iespējams senatnē kaut kur Vidusāzijā esoša sala.
Atrašanās vieta. Vidusāzijā, Gobi tuksnesī, vieta konkrēti nezināma.
Apraksts. Saskaņā ar leģendām,šī sala pastāvot vēl mūsdienās. Aprāk pa kādreiz izsausējušo jūru ar salu nebija nekādu sakaru, eksistējušas tikai pazemes ejas - zināmas tikai Izredzētajiem. Ejas, iespējams, saglabājušās vēl šodien.
senās Āzijas leģendas apgalvo, ka Baltā sala bijusi Āzijas un pasaules centrs. Šāds centrs esot eksistējis vienmēr, sākot jau no aizvēsturiskiem laikiem, un eksistēs līdz pasaules galam. To neesot skāruši Lielie plūdi un citas globālas kataklizmas.
Avoti. Baltā sala daudz minēta tikai mutvārdu folklorā.
"Austreņu trauks." Grāmata, tajā lasāmajās Mahatmu vēstulēs izteikta doma par to, ka kādreiz Āzijas centrālajā daļā esot atradusies jūra. Globālu katastrofu rezultātā tā pārvērtusies par Gobi tuksnesi 2 miljonu kvkm platībā. "Vēstulēs" apgalvots, ka reiz tur eksistējusi sala Šambala (Shamballah), kur mituši gaismas Dēli.
"Ramajānā" teikts: "...Šeit atrodas milzīgā Baltā sala (Šveta Dvina) Piena okeāna tuvumā, kur mīt vareni ļaudis. Tie ir labi noauguši un plecīgi, apveltīti gan ar lielu fizisko, gan garīgo spēku, un to balss līdzīga pērkonam." Kad Poēmas varonis Rāvana dodas turpu, šī brīnišķā vieta piepildīta ar tādu apžilbinošu gaismu, ka parasta cilvēka skats nespēj tādu paciest. Apkārt gan plosās briesmīga vētra, visa apkārtējā telpa izrāda tik varenu un pārdabisku iedarbību, ka Rāvana gaisa kuģis nespēj piestāt krastā.
"Ramajānā" ši zeme tēlota kā otrpus Himalajiem. Uz ziemeļiem no tās trako Šilas upe - katrs, kas tai tuvosies, pārvērtīsies par akmeni. Pāri tai pārcelties var tikai pilnīgas būtnes. Maigas vēja plūsmas mūžigi aplido šo svētlaimīgo novadu; tur dzīvojošie nezina ne bēdu, ne rūpju. Apaļu gadu koki liecas no augļu smaguma.
"Mahābharatā," kas uzrakstīta dažus gadu simteņus vēlāk, viedais Narajāna stāsta Naradam par to, kur atrodas Baltā sala - to meklēt vajagot Vidusāzijā uz ZR no dievu un pusdievu mitekļa Meru kalna. "...Sasniedzis lielu baltu salu, Narada ieraudzījis tos gaišos, līdzīgi mēnesim starojošos ļaudis. Viņš deva tiem godu, noliecis galvu un domās tika no tiem godāts. Katram no tiem piemita tāda mirdzēšana; šī sala - mirdzēšanas miteklis."
"Leģendā par Krišnu" pat noteikta salas ģeogrāfiskā atrašanās vieta. Senindiešu ģeogrāfi uzskatīja Švetadvinu par vienu no zemes salām un zīmēja to kartēs.
Sengrieķu dzejnieks Hēsiods savā poēmā "Darbi un dienas" apdziedāja šo apsolīto cilvēces garīgo centienu zemi.
Senķīniešu filozofa Laodzi darbos apgalvots, ka kaut kur, paslēpti no pārējās pasaules, mītot ļaudis, kas apveltīti pārdabiskām spējām - iespējams, ka runa iet par to pašu Balto sal: "Viņiem piemīt tāda vara pār savu ķermeni, it kā tas būtu tikai gara ietvars. ne aukstums, ne saules karstums nespēj tiem nodarīt skādi. Tāpat nekas nespēj viņus ievainot. Viņi ir visvaroši, viszinoši. Tie ir nemirstību sasniegušie dievcilvēki."
XV gs. persiešu dzejnieks Džami arī saskāries ar šo gara varoņu mitekli. Ar savu "iekšējo redzi" viņš .redzējis šo pilsētu un tos ļaudis, kas tur mituši:
"Tā pilsēta bija īpašiem ļaudīm
Tur nebija ne šahu, ne kņazu,
Ne bagātnieku, ne nabagu.
Visi līdzīgi, kā brāļi
Bija tās zemes ļaudis."
Vācu mistiķis Ekarthauzens rakstīja par kādu salu, ko apdzīvojot cilvēces Augstākie Prāti: "No seniem laikiem bija cilvēki, kas savā sirds šķīstībā meklēja gudrību, taču viņi dzīvoja apslēpti un darīja labu bez lieka trokšņa."
100 gadi pēc Ekarthauzena rakstīja Helēna Blavatska savas "Slepenās doktrīnas" 2.sējumā, kurā Baltajai salai bija veltījusi veselu nodaļu: "Atmiņa par šo salu, kā tāla atbalss, saglabājusies dažu Austreņu cilvēku sirdīs. Saskaņā ar šo leģendu pa visu Centrālās Āzijas teritoriju uz ziemeļiem no Himalajiem pletusies milzīga jūra, kuras viducī atrodas nesalīdzināma skaistuma sala, ko apdzīvo pēdējie trešās rases pārstāvji. Šīs rases ļaudis (elohimi - "Dieva dēli") spējuši vienādi ērti dzīvot ūdenī, gaisā un ugunī, jo tiem bijusi neierobežota vara pār dabas stihijām. Viņi atklāja cilvēkiem augstākās zināšanas.
Kritika. Lai kā arī nebūtu, šodien jau ir grūti saprast, kas ir bijusi baltā sala - realitāte, skaists sapnis romantiķiem vai prāta mežģe pagātnes filozofiem. Pagaidām to var ierindot vienā līnijā ar Platona Atlantīdu un Čērčvarda Lemūriju.
Saites.
Vēlēšanos izpildīšanās.
