Aliens

Bilokācija

"Vienlaikus atrasties dažādās vietās var tikai turīgi cilvēki. Piemēram, Bahamu salās un kriminālmeklēšanā."

Tā ir parādība, ka viena un tā pati persona vērojama divās vietās vienlaicīgi. Interesanti, ka šo terminu izmantoja ktoļu baznīca, lai raksturotu savu svēto parādīšanos vienlaicīgi divās vietās.

Tiek skaidrota ar to, ka vienā vietā atrodas tā fiziskais ķermenis, bet citā - tā astrālais dubultnieks, kuru aculiecinieki notur par reālu cilvēku. Tāda dubultnieku projekcija iespējama nevis cauri telpai, bet gan caur apziņu kā astrālā projekcija, un fiziskā nozīmē cilvēks nekur nepārvietojas.

Pierakstīti visai daudz tādu novērojumu apraksti.

Sieva uz kuģa. 1863.gada 3.oktobrī tvaikonis City of Limerick izgāja no Liverpūles ostas. Vienā no kajītēm atradās Bridžportas rūpnieks S.P.Vilmorts un anglis V.Dž.Teits. Citā kajītē - Vilmorta māsa Elīza. Pēc divām dienām tas iekļuva stiprā vētrā.
Kad vētra norima, Vilmorts beidzot iemiga un sapnī redzēja sievu, kas naktskreklā stāvēja kajītes durvīs. pamanījusi, ka viņas vīrs kajītē nav viens, mirkli apjuka, tad tomēr pienāca pie viņa guļvietas un to noskūpstīja un devās prom.
No rīta kajītes biedrs to jokojoties sveicinājis: "Jūs nu gan esat rakaris! Reiss tikko kā sācies, bet pie jums naktī jau ierodas dāmas apakšveļā!" Un tā Teits pastāstīja, ka nav gulējis un redzējis kā baltā tērpta sieviete piegājusi pie Vilmorta gulvietas, nometusies uz ceļiem un viņu noskūpstījusi. Pēc tam aši aizgājusi.
Lai gan Teita redzētais precīzi sakritis ar paša Vilmorta "sapni," apmulsušais Vilmorts nospriedis, ka tā varētu būt bijusi viņa māsa Elza, jo sieva taču bija palikusi mājās. Tomēr māsa Elza savu līdzdalību noliedza.
Nonācis mājās, Vilmorta sieva pastāstīja, ka ļoti par vīru pārdzīvojusi, kad uzzinājusi par vētru Atlantijā. Aizsnaudusies tikai ap četriem no rīta, un tūdaļ nonākusi uz kuģa, ar kuru braucis viņas vīrs. Viņa atradusi tā kajīti, bet apjukusi, kad tur ieraudzījusi arī citu vīrieti, kas skatijies uz viņu no otrā stāva. Viņa atcerējusies, ka nav pienācīgi apģērbta, ātri noskūpstījusi vīru un devusies prom.
Šo gadījumu esot izpētījusi Britānijas Psihisko pētījumu biedrība, kas to atzinusi par reāli notikušu, taču neizskaidrojamu.

Mašīnista sievas spoks. Šis notikums savulaik plaši izskanēja ASV.
1881.gada 28.decembrī tvaika lokomotīves mašīnists Deivids Gārnets stājās pie darba nakts maiņā. Bija draņķīgs laiks, temperatūra zem nulles un spēcīgs vējš nesa slapja sniega mākoņus.
Tikai pirms 2 dienām mašīnists bija apprecējis Mēriju Vorenu, bet medusmēnesis nebija sanācis. Līdzi brauciena bija paņemts pietiekoši smilšu, lai pabērtu uz apledojušām sliedē. Tā kā miklais sniegs zibenīgi aizķepināja lokomotīves priekšējo stiklu, tad nācās braukt izbāžot pa sānu lodziņu galvu.
Piepeši blāvajā gaismā un tvaika mutuļos viņš uz sliedēm pamanīja sievietes siluetu. Likās, ka tas skrēja pa priekšu vilcienam tieši pa gaisu. Kad rēgs pietuvojās, Deivids saskatīja tā seju un iesaucās: "Ak, Dievs! Tā taču ir Mērija!" Sievieti pazina arī viņa palīgs un kurinātājs. Tie visi redzēja, ka Mērija vēlas ko pateikt.
Noskaidrojās, ka spokaino sievieti pamanījis arī starpstacijas konduktors. Apsprieduši neparasto vīziju, vīri nosprieda, ka spoks brīdina par briesmām. Lokomotīve no jauna devās ceļā un tās priekšā atkal parādījās Mērijas tēls. Skatienā bija šausmas. parādība vēcināja rokas un centās apturēt vilcienu, bet zaļā signaluguns pirms Ekhornas tilta deva zīmi, ka ceļš ir brīvs. TRe piepeši tas mainījās uz sarkanu. mašīnists strauji sāka bremzēt, uz sliedēm bēra smiltis, vienlaicīgi kliedzot: "Pilnu atpakaļgaitu!" Kad vilcienu izdevās apturēt, izrādījās, ka tas apstājies tikai dažus metrus no kraujas - tilts bija sabrucis! Bet semaforā atkal dega zaļa uguns...
Kad īpaši sasauktā komisija iztaujāja notikuma dalībniekus, tad tika secināts, ka neviens semafora signālus pārslēgt nevarēja. To varēja veikt tikai ar roku, ko arī bija veicis ceļu pārmijnieks - pārslēdzis uz zaļo pēc kravas vilciena garām paiešanas un aizgājis uz savu būdiņu.
Pašas Mērijas liecība bija mistiska. Tai naktī, kad viņa palaida vīru uz darbu, Mēriju pārņemusi tāda neizskaidrojama trauksme, ka aizmigusi tikai ar grūtībām. Sapnī viņa redzējusi kā cenšas glābt vīru, skrienot pa sliedēm un mādama ar rokām. Taču Deivids nesaprata viņas dotās zīmes. Kas notikatālāk, viņa neatceras, un pamodusies ar šausmām aukstos sviedros. Citas sapņa detaļas pamostoties aizmirsušās.

Divi Makdonalda kungi. 1896.gadā kāds Viljams Makdonalds tika apsūdzēts par ielaušanos kādā mājā Otrajā avēnijā. Kaut arī apsūdzētais dievojās, ka esot bez vainas, seši cilvēki apliecināja, ka tieši viņš ir tas pats vīrs, kuru viņi pārsteiguši tai brīdī, kad tas pakojis sazagtās mantas. Zaglim gan izdevies aizbēgt, taču viņš drīz pēc tam arestēts pamatojoties uz liecinieku izteikumiem, un viņš tika apcietināts.
Taču tiesas sēdē liecināja arī kāds cits liecinieks, kurš aizstāvēja apcietināto. Tas bija ārsts profesors Veins, kurš tai pašā laikā, kad bija notikusi ielaušanās, bija veicis Viljama Makdonalda hipnotizēšanas seansu daudzu simtu cilvēku acu priekšā Bruklinas teātrī. Veins apliecināja, ka Makdonalds esot tas pats brīvprātīgais, kuru viņš noveda transa stāvoklī. Vēl viņš teica, ka šis cilvēks bijis ļoti piemērots hipnozei.
Vēl ārsts liecinieks izteica domu, ka hipnotiskā stāvoklī cilvēka gars varētu būt klejojis riņķī, kamēr ķermenis varētu būt atradies skatītāju priekšā.
Un tā tiesa, kas notika 1896.gada 8.jūlijā Ņujorkā attaisnoja apsūdzēto, pieņēma Zālamana cienīgu lēmumu: tā nosprieda, ka taisnību runājuši visi, Makdonalds vienlaicīgi bija atradies gan uz skatuves, gan arī 8 km attālajā mājā.

Nāves brīdī atnāk pēc fotogrāfijām. Sestdienā, 1891.gada 3.janvārī, tieši astoņos no rīta, kāds vīrs iegāja fotodarbnīcā un pieprasīja fotoattēlus uz Tompsona vārda. Viņam tika teikts, ka bildes būšot gatavas vēlāk – tikai pusdienlaikā. Vīrs skaidroja, ka visu nakti esot pavadījis ceļā, un ka nevarēšot atnākt vēlāk, pēc tam uzreiz aizgājis. Darbnīcas īpašnieks Dikensona kungs nolēma nosūtīt fotogrāfijas pa pastu. Viņš aplūkoja negatīvus un fotouzņēmumos pazina to pašu cilvēku, kurš bija vēlējies saņemt pasūtījumu.
Pēc divām dienām viņš attīstīja fotoattēlus. Diemžēl darba laikā saplīsa negatīva plate, tāpēc viņš rakstīja Tompsonu ģimenei, lai saskaņotu jaunu fotografēšanās laiku. Atbildes vēstulē tika paziņots, ka nu jau esot par vēlu. Tompsons bija miris tai pašā sestdienā, kad Dikensons bija viņu redzējis darbnīcā. Astoņos no rīta viņš jau bez samaņas gulējis nāves gultā. Vīrieša tēvs piebilda, ka dēls jau iepriekšējā dienā bijis delīrijā un šai stāvoklī nemitīgi pieprasījis fotoattēlus.

Gētes dubultnieks. Savu dubultnieku satika vācu dzejnieks Gēte, kad 22 gadu vecumā atgriezās no studijām Strasbūrā. Pirms aizbraukšanas viņš nolēma atvadīties no savas iemīļotās Frederikas, lauku mācītāja meitas, jo bija nolēmis pagaidām vēl neprecēties. Pēc asarainām atvadām strauji uz zirga jājot pa ceļu prom, viņam pēc brīža pretī jāja... viņš pats, tikai tērpies kādā svešā zili pelēkā kamzolī, greznotā ar zelta rotājumiem. Pārsteigums bijis tik liels, ka Gēte nepaspējis pat izbīties, un parādība aši izgaisusi.
Pēc 8 gadiem viņš jāja pie savas Frederikas, un tam mugurā bija tieši tāds kamzolis.

Rīgas augstdzimušo jaunkundžu pansionāts. 1815.gadā 12 verstis no Rīgas atradās augstdzimušo jaunkundžu pansionāts, kur 42 audzēknēm par klases dāmu (audzinātāju) bija uzaicināta 32 gadus vecā francūziete Emīlija Sažē. Kad bija pagājušas vairākas nedēļas, visus pārsteidza savāda parādība, kad dažubrīd jaunā audzinātāja bija sastopama vienlaikus vairākās vietās. Stāvot pie klases tāfeles, pēkšņi parādījās divas vienādas Emīlijas, tikai vienai rokā bija krīts, bet otrai roka bija tukša. Reiz, kad viņa palīdzēja kādai meitenei sapogāt uz muguras kleitu, tā, spogulī aiz muguras ieraudzīja divas audzinātājas un paģība. Citreiz meitenes apakšstāvā nodarbojās ar izšuvumiem, Emīlija izgāja dārzā saplūkt rozes, bet jau nākamajā mirklī viņa sēdēja starp audzēknēm. Paskatījušās pa logu, audzēknes redzēja, ka Emīlija vēl joprojām dārzā plūc puķes. Drosmīgākā meitene piegāja pie krēslā sēdošās Emīlijas un tai pieskārās. Viņa sajuta vieglu pretestību, bet roka izgāja cauri ķermenim, kas tūlīt sāka bālēt un gaist. Nostrādājusi pusotru gadu, Emīlija pameta šo skolu, tāpat kā visas iepriekšējās, jo šis fenomens apkārtējiem bija grūti paciešams.

Dubultnieks izglābj slīkstošos. Pie kāda kuģa kapteiņa griezās virsnieks Brjūss un jautāja: „Kas tas par svešinieku, kas sēž jūsu kajītē? Es tobrīd noteicu kuģa kursu, kad, pacēlis acis, ieraudzīju sev pretī sēžam svešu, mūsu komandai nepiederošu cilvēku ar dīvainu, aukstu acu skatienu.” Kapteinis noliedzoši kratīja galvu un sacīja, ka tur neviens nevarot atrasties. Kad abi nokāpa lejā, kajīte bija tukša, bet uz tāfelītes bija uzrakstīts: „Brauciet uz ziemeļrietumiem!” Tā kā pūta labs ceļavējš, kapteinis nolēma tā arī braukt. Pēc trim stundām viņi atrada pie ledus kalna avarējušu kuģi pilnu ar pasažieriem, kurus nekavējoši pārveda uz sava kuģa klāju. Kad izglābtie kāpa pa trapu augšā, starp tiem Brjūss atpazina arī to pašu svešinieku, kas bija uz viņu kuģa. Viņš tam palūdza uzrakstīt uz tāfeles to pašu tekstu.  Rokraksti bija identiski.
Izglābtais pasažieris par to bija pārsteigts, jo neko neatcerējās. Vēlāk noskaidrojās, ka pasažieris visu laiku bija gulējis, bet kad pamodies, tad piegājis pie kapteiņa un teicis, ka drīz visi tikšot izglābti, jo viens kuģis jau steidzoties palīgā. 

Sv. Padujas Antonija bilokācija. Par to stāsta Alans Kardeks.
Antonijs esot lasījis sprediķi spānijā tai pat dienā, kad viņa tēvs, kas dzīvojis Padujā (Itālija), bija ticis apmelots slepkavībā un devās uz nāvessoda izpildes vietu. Pirms soda izpildes piepeši parādījies Antonijs un norādījis uz īsto slepkavu. Pēcāk noskaidrojies, ka Antonijs nekad nav pametis Spāniju. 
Bruērs šo pašu notikumu apraksta mazliet savādāk no Kinsmana grāmatas "Svēto dzīve" (1623.g.). Pēc tās Antonijs esot atradies Padujā, bet viņa tēvu taisījušies sodīt ar nāvi Lisabonā. Pašā tiesas procesa kulminācijā eņģelis pārnesis Antoniju uz Lisabonu. Antonijs pavēlējis nogādāt uz tiesu noslepkavotā līķi, kuram tad arī uzprasījis vai Antonija tēvs būtu vainojams slepkavībā. Līķis patiešām atbildējis - ka tēvs nav vainojams un tas tūdaļ atbrīvots. Tai pat vakarā eņģelis nogādājis Antoniju atpakaļ Padujā. 
1226.gadā Sv.Antonijs ko līdzīgu veicis Limožā, kad Lielajā ceturtdienā lasījis sprediķi Sv.Pjēra de Kveiruā baznīcā. Pēkšņi atcerējies, ka vienlaicīgi apņēmies arī vadīt dievkalpojumu klosterī citā pilsētas malā. Viņš pārsedzis galvu ar kapuci, nometies ceļos, kamēr klātesošie apmulsuši viņu vērojuši. Tai pat brīdī viņš parādījies attālajā klosterī, norunājis lūgšanas tekstu un zibenīgi pazudis. Tā ka, iespējams, tā bijusi apzināta Sv.Antonija astrālā projekcija. 

Sv.Alfona Likvorija bilokācija. Badojies piecas dienas, kad atradies cietumā Arecā, ieiedams transam līdzīgā stāvoklī. Atģidies apgalvojis, ka visu šo laiku atradies blakus mirstošajam pāvestam Klementam XIV. Vēlāk šie vārdi esot guvuši apstiprinājumu.

Sv.Sevērs no Ravennas, Sv.Ambrozijs, Sv.Klements no Romas, - visu šo svēto dzīves aprakstos minētas bilokācijām līdzīgas parādības.

Terminu "bilokācija," lai aprakstītu astrālā dubultnieka projekciju, lietoja arī projekta Stargate darbinieki.

Saites.
Astrālās projekcijas.