Burkāni, burkānu ģints
Daucus.
Čemurziežu dzimtas ģints.
Divgadīgi, retāk viengadīgi vai daudzgadīgi lakstaugi ar daudzkārt plūksnaini dalītām lapām. Zināmas ap 60 sugas.
Savvaļā atrodams Vidusjūras zemēs, Āfrikā, Austrālijā, Jaunzēlandē.
Saimnieciskā nozīme galvenokārt 2 sugām. No tām visvairāk izplatīts kultūras burkāns Daucus sativus, arī Daucus carota. Šai sugai pieder galda burkāni un lopbarības burkāni. Tos kultivē Eiropā, Āzijā, Amerikā. Latvijā tā ir viena no nozīmīgākajām dārzeņu kultūrām.
1.gadā burkāni veido sakni un lapas, 2.gadā - 100-160 cm garus stublājus ar ziediem un sēklām. Sakne atkarībā no šķirnes ovāla, cilindriska, koniska vai vārpstveidīga. Galda šķirnēm tā ir sarkana vai oranža, retāk dzeltena; lopbarības burkānu šķirnēm - balta, dzeltena, balta ar zaļu galvu.
Burkāni satur 10-14% sausnes, 8-11% cukuru, 1% minerālvielu, 5-25 mg% karotīna.
Latvijā rajonētas galda šķirnes "Natanskaja 4," "Šantenē 2461" (arī lopbarības) un "Vitaminnaja 6"; audzē arī šķirnes "Perfection," "Losinoostrovskaja 13," lopbarības šķirni - "Valērija 5." Lopbarības šķirņu uzturvērtība zemāka, tās ieteic aizstāt ar galda šķirnēm. Burkānu lakstu masa ir 30-50% no saknu masas, tos izmanto lopbarībai. 1 kg sakņu vai lakstu atbilst 0,14 barības vienībām.
Burkāniem piemērotas irdenas mālsmilts, smilšmāla vai kūdras augsnes, pH 5,5-6,5. Lopbarības burkānu laukos rudenī iestrādā organiskos mēslus, galda burkānus audzē pēc priekšaugiem, kam tie doti. Minerālmēslu devas (tīrviela kg/ha); 90-120 N, 100-150 P2O5, 130-170 K2O. Burkānu sējumi no maija sākuma līdz jūnija vidum; mehanizētai novākšanai - 45 cm attālās rindās, novākšanai ar rokām - 2-5 rindu slejās. Izsēj 5-8 kg sēklu uz 1 ha. Sēklas dīgst 4-5oC temperatūrā, dīgsti pārnes līdz -4oC temperatūru.
Burkānu rindas irdina, apkaro kaitēkļus, slimības, nezāles, dod papildmēslojumu, laista. Novāc mehanizēti vai ar rokam. Ražība vidēji 300-400 c/ha.
Burkānus uzglabā tranšejās vai stirpās kārtām ar smiltīm, arī noliktavās ar polietilēna plēvi izklātos konteineros 0-2oC temperatūrā (gaisa mitrums 90-95%).
Burkānu kaitēkļi. Bojā visas auga daļas. Latvijā postošākās ir 3 kukaiņu sugas. Burkānu lapblusiņa (Trioza apicalis) un tās kāpuri sūc burkānu lapu sulu, lapas sačokurojas un noliecas lejup. Burkānu mušas (Psila rosae) kāpuri izalo burkānu saknes. Kaitē galvenokārt galda burkāniem smilšainās augsnēs. Ķimeņu gartaustu kodes (Depressaria nervosa) kāpuri satīklo dažādu čemurziežu dzimtu augu, arī burkānu, ziedkopas, grauž sēklas.
Burkānu slimības. Ļoti postoša ir čemurziežu melnā puve. To ierosina sēne Alternaria radicina. Vasaras beigās uz lapām rodas brūni plankumi, kas, burkānus uzglabājot, pārņem arī serdi. Bojātajiem audiem tumši zaļgana apsarme. Inficēti sēklinieki neaug vai arī līdz ziedēšanas sākumam nokalst. Slimība iznīcina sēklu ražu, uzglabāšanas laikā rada lielus sakņu zudumus.
Burkānu sauso puvi ierosina sēne Phoma rostrupii. Vaaras 2.pusē uz lapu kātiem un dzīslām rodas gareni, brūngani plankumi, lapas sažūst un atmirst. Uz saknēm sausi, tumši plankumi, kuru vietās audi sairst.
Uzglabāšanas laikā burkānu saknes bojā baltā puve.
Saites.
Čemurziežu dzimta.
Kultūraugi.
